zinaaju/nezinaaju
pilsētas rītos dzīvojot, es domāju, ka zinu, kas ir saullēkts

(nē. sagaidīts no pašas tumsas, zvaigznēm pa vienai izdziestot, kā gaišāka un gaišāka pamale, kā sārts blūzs, kā mākoņu pārrindošanās, kā sarkanas strēles, kā arvien kaislīgāka un kaislīgāka nakts izģērbšana - te, tur, ir gaišs, - un es gaidu, bet saule nesteidzas. mākoņu ēnas pārveļas tiem pāri, un dzelts kļūst debesu vārds. kur ir mans zelts? - un tad - kā karaliene, majestātiska un nesteidzoties aša, tās gaita tik [burtiski] acīmredzami noteikta..)

un kļūdījos par to, cik skaists ir rīts

(ūdensspogulis lēzenāks par debesīm, un mākoņu atspulgi apjozuši tik trīsdimensionālas formas, ka gribas ienirt kā putnam vējos; un putni - jūraskaijas, kas satupušas uz lampām, gaidot sauli, pīles, kas mežonīgas un civilizācijas nesavaldzinātas met kūleņus ūdensvirsmā; mazās kaijas, kas piekļaujas spogulim ar garu švīkstu.. gulbji, kuru spārni lidojumā kā kamenes dūc, un viņu atspērieni lidojumam - ūdensbaltas putas..)

cik tumša ir nakts aiz pilsētas

(tik ātra un zaglīga, rauj kājas no ceļa malas un potītei sareibina galvu, noslēpj tumsā un nobaida garāmskrejošos. ceļu izstiepj, naktsmājas noslēpj. pievilina pilsētai un atklāj bailes un trūlumu)

ceļš ir aizmiršanās

(viena no; bet pie ceļa vārtiem es jau esmu noslēgusi rēķinus ar pasauli. atradusi sirdsmieru un pagaidu atbildes uz negaidošiem jautājumiem, esmu piezvanījusi tiem, kam vajadzēja, un klusējusi tiem, kurus nepazīstu. esmu izgājusi un esmu iegājusi. ceļš ir mobilizēšanās. ceļš ir mācīšanās no sāpēm izlasīt mācību, nogurumu pārvērst priekā. ceļš ir pašatklāsme, ik-laika bilance. pēdējā un vienīgā dzīves grēksūdze)

mājas ir mīļas ceļā

(mājas ir mīļas, tās pametot; mājas ir mīļas, tās mīlot.
man Latvija skaista pirms došanās ārpus; manā zemē ir ezeri un sūnas, kuras meklēšu vēl citur. pie manām mājām ir mežs un pie manām kājām ir viss. jumti un grausti. lielveikali un mehānismi. pulksteņlaiks un sirdslaiks.
mājas ir mīļas, tajās atgriežoties)

karma/suģestija/zemapziņa strādā

(atkal pamostos īsi pirms modinātāja. 4:43 mani pamodina kāpņutelpas īpašniece. zūdu.
turpceļā mani pāris km aizved mašīna, kuru vairs tumsas apņemtā padevībā nebalsoju.
random izvēlētā kāpenē pēdējā stāvā gaida sarullēts paklājs (zeme ir auksta).
un no Popes uz Rīgu mani ved soms, kurš ir kā atbilde visam, ko es vēl nezināju par Skandināviju.)

rītdiena nepienāks

(vakardiena pazudīs. rītdiena nav tavā daļā. nedomā. nebaidies dzīvot. un nebaidies nedzīvot.
steiga un izvēles nepieciešamība - nomainam ar izvēlēšanās vieglumu tad, kad patiešām jāizvēlas
ceļš pa labi/pa kreisi vai minūte pie lēnākas tējas. tu neko nenokavēsi. vai nokavēsi)

ķermenis kā pašlepnums

(enerģija ir veidojama. ietaupāma un audzējama.
tulznas ir neparedzamas, ja tev nav pieredzes
tulznas ir nepieciešamas pieredzei
pieredze ir pielāgošanās un ticība. reizēm es ticību gribu aizmirst. pārsvarā izdodas, ja tic pretējam. zilumi uz rokas un iesnas.
gribu aizmirst ticību pavisam. gribu vienkārši redzēt lietas caur savu pasauli un ticēt, tepat un uz vietas.
nacionālisms un dzimums. dzimta un iedzimtība. cenšos aizmirst.)

esmu patiesa

(vēl gaidu. novilcinos un stāstu Tev aiz aizvērtām lūpām un mīmikas, nestāstošām domām. vēroju Tavu laiku un kaunos no savējā. gribu kļūt par dzīvnieku laikā ar Tevi. dzīvnieks nekad neriskē riska pēc un tomēr ir tik uzticīgs maģiskajam "paļaujies", ka kļūdīties var tikai vienreiz. es sev pārmetu kļūdas un mācoties nespēju paļauties)'

viss cilvēciskais ir dievišķs

(divus bērneļus stumdu rateļos pamestā Sistēmas laukā. četras cerībuzirgakrāsas (ziedoņkrāsas) acis uzticīgi jautā "un kāpēc tu atbrauci?", "un kāpēc tev tādi cimdi?", un kāpēc es saku, kā ir. tā ir. kā jūs te izdzīvojat. vai jūs te dzīvojat?
bērzu sulas dzidrās burkās starp krāsmatām.
baltām logu rindām kā asaras krīt balkoni, melnā kūlā melnas restes. melnā darbā aizvest uz melnu tirgu par baltām kapeikām. tā mēs te dzīvojam, atbild bērnu rateļi. bērni rausta aiz rokas un vadā pa savu pasauli. "te kung-fu cīnās" un "rekur kinoteātris ar asinīm uz sienas", un es nezinu, kurā brīdī vajadzētu izlabot šo pasaku. vai vajadzētu.
ļeņina saukļi baltās drupās un 1982.gada atmiņu klade. zemē nokrituši vāki 'cerība nākotnei' un ložu patronas. individuālās aptieciņas un dūmraķetes. jumti bez kāpnēm (nav vairs, kur mēs kāpām, Mīļ) un cilvēki dzīvē. un vēl un vēl. tik daudz drupu visam, kas bijis. kāda vannasistabā šauras avīžvirsrakstlentītes, suģestijai. armijā ir spēks. vai zini, kā iznīcināt?
bērna kediņa zālē
tenisbumbiņa stiklos. bērnudārzs.
tirgus.
tīrās veļas istaba.
automobīlis.
pavērtas durvis un izsisti logi. viens pēc otra. simtiem. tūkstošiem.

es kādu laiku to negribēšu vairs redzēt. neaicini tagad mani nekur, kur es reidz mitu. pārākums ir reāls. un bailes par savu laiku tikpat. sistēma-nepaskaidrotais-nāve - viens bezjēdzīgāks par otru)


viss patiesais ir skaudrs