lavīnas dzimšanu neviens neparedzēs, sniega vērpetes un vēja aukas notvers iepriekšplānotāju skatienus un savērps tos necaurredzamības likumam un nenotveramībai,
zāļu un spalvu, un iesalušas dzīvības kamols velsies lejup un nekad neapstāsies, kājas iestieg sūnās, zem sniega ir sauss purvs, zūd līdzsvars, smejamies, lai arī esam nobijušies, ar plaukstām pieplokam horizontālei, durvis bez eņģēm, turas tikai tādēļ, ka vēl gaida, sliedes kā mūžīgais ceļš tālumā aplocas ap tiltu un brīdi pašķiras, viena labajā, otra - kreisajā pusē, lai gan, nez, mēs nespējam atbrīvoties no asociācijām un simbolu vārdnīcām, varbūt tā ir valodas vaina, ka vārds nozīmē (un savādāk mēs negribam!) kaut ko vēl, 'kaut ko vēl' mēs gaidām, jā, nepadošanās, ilgu saglabātā agonija, kamēr tīrīsim paklājus un kaķim spalvu
elektrība beidzas ūdenī
darvotie bluķi iesedzas baltu piena zvaigžņu plīvurā
aizpūstās acis slidkalniņš uz zemes centru un tad inercē un fizikas likumu iespaidā atpakaļ un atkal he tu iesmējies un tagad laižam rokas vaļā un lecam
zaļas lapas, tieši tagad es spēju iedomāties, kā smaržo gaiss un kā lapas, kā zeme sūcas sevī, kā zaļganas liepas snaikstās un
rāpjamies uz ātrumu augšup! kurš pirmais? un, galā nonākuši, kliedzam, kurš tālāk? un tad smejamies, kurš skaļāk! un lecam lecam lecam sadodam rokas 1020m virs jūras līmeņa un spiedzam, un pār ledainām vagām ietonējam sevi ledus un zilumu krāsā un tik un tā smejamies un tas nekas, ka mums nav nekas jāsaka, ir taču labi tā, ja nekas, ka nekas nav jāsaka
un ja nevar pateikt, tad citreiz
nokrāsoju spuldzi zilu, istaba pieplūst degošas guašas tvaiki, plašu atskaņotājs zaļām acīm atdzīvojas un rotē 'es te esmu, tavs mierasargs un lietus, un debesis no jumtiem,'
bēniņos atbalsojas lejasstāvu noskaņa un smarža 'mēs tūlīt nāksim' kamīns egļu sveķi un solu gludums sveces izkūst un krāsainas lāses noraso īsi acu skatieni jā neievainot neuzjundīt esam pilni pēdējo vakardienu cilvēki maina pozas varbūt tā ir tikai psiholoģija, ar ko izskaidrot dzīvi, varbūt dekorācijas un vizuālais pašapmāns, kā starp mūzikā klīstošiem cilvēkiem dejo gari un siltas krāsas
un ka jūt tikai to, kas jājūt, - vai tā ir, un kas nav, un kādēļ, un ko tu vēlies, un kas mēs esam, un kāpēc
un ko tu vēl vari pateikt un kādēļ saki
atskatās pār plecu kā ziemā
kā ziemā pār plecu soma ar čiekuriem uzbrauksim 12.stāvā un metīsim uz garāmbraucošajām mašīnām un slēpsimies aiz balkona malas, tu kaut ko tādu sen esi darījis? he un tūlīt arī papīrs beigsies, bet tas nekas, man ir vēl (otrpus notīm)
sačerkst platei fotogrāfija bēbis aizmiga saulē uz šīfera plāksnēm ķirzaciņai izauga milzu ēna kaķi nobaidīja kaza nobadīja ak nu vai mēs bites iesējām pagājušvasar, vai atceries,
uzgaidāmā telpa pēc pasēm un nacionalitātēm, es neesmu vēl izlēmusi, kādā valodā runāšu, es vispār neko neesmu izlēmusi, es esmu aizmirsusi izvēlēties, tas notiek
pats no sevis
šī ziema pie luksoforiem un gājēju pārejām
aizmiegtas acis
grūti, ka nevar satvert, ja? ka nevar ietīt sakarībā, jā, nu man patiešām žēl vai kā nu saka,
kad texts nenozīmē neko un nozīmē vairāk par to, kad nenāk no domas, bet nāk no vārdiem no bēniņiem no tuvuma no brīvības aj kā valoda par mazu tad jāsacer jauna, vai ne tā? :) un ctrl+alt un ctrl+c un ctrl+v ctrl+v ctrl+v ctrl+v līdz padebešiem rīt būs elektrība i miss you