pajautā. uz tilta salst rokas
Man piemetās vadātājs.

Metu loku lokus starp simtiem vienādu māju un pamanīju, cik tās ir tukšas. Noplukušas un pelēkas, aiz stikliem notiekošais jau sen bija vairs tikai dekorācijas, izbijuša teātra apputējušie kažoki un koki. Mēs bijām tādi vairāki, kas nu paši savus soļus dzirdēja klusajās ielās, kāda vecmāmiņa ar bērnu ratiņiem staigāja un ar roku pie vaiga pārsteigumā vaidēja: "Kā viss te pēkšņi ir mainījies, kā pēkšņi viss ir miris.." Puišelis ar skrejriteni sauca draugu nobrēcies un nesasauca..
Meitene ar sarkaniem matiem šausmās no kaut kā bēga, viņa paskrēja man garām, acīs neieskatījusies, bet es zināju,
tilts starp divām zemēm tur vēja aukās ledains, vilcieni pāršķirsta lapas

Spītīgi spīdošas skārda notekcaurulēs no iztrunējušā dzelzsbetona kaut kas svelpa, mitra zeme nebeidza sevī iesūkt cilvēkus un viņu mantas,
es redzēju pēdējipalikušās rokas vēl steidzam pateikt, pateikt vārdus kā jautājumus, es vēlāk kāpņutelpās redzēju pakritušus sveču galiņus un melnus kvēpus virs tiem,
arī pēdējie neticēja iznīcībai.
Tieši tādēļ, ka neticēja, palika pēdējie.

Mūsu cilvēku suga Laika atmiņā saglabāsies vien ar saviem neatbildētajiem jautājumiem