eņģeļu pasaka katram vakaram
braucu autobusā un skumji vēroju pati sevi ieslīdam kaut kādā rītu un vakaru nīgrumā, neiecietībā, nelabvēlībā, iedomājos, varbūt es nemaz neesmu tas augošais, ja jau nogurumā tik viegli padodos, ja aizeju no viegluma un esmu smaga, smaga krēsla pār pilsētu.
un manu domu izmisumā autobusā iekāpa bariņš meiteņu un Pasaules Valdnieks. "Es esmu Pasaules Valdnieks, tad es varu dažas pieturas pabraukt par brīvu," viņš ieteicās, un es smaidīju: "Jā, to nu nevar apšaubīt." (Vai jūs kādreiz būtu mēģinājuši apšaubīt viņa tiesības būt par Pasaules Valdnieku? šo gaišo latviešu baltvīriņu ar bārdu, kūju un dziesmām?)
Un dziesmas un latvju gudrības dzeltenā ikarusā, "es pasauli piepildīšu zaļiem latviešiem. Latviešiem un zaļiem."
Mēs izkāpām vienā pieturā, man atkal bija jāskrien, lai iekļautos minūšu minūtēs, bet viņš iedeva man kāda dāvanu veikala vizītkarti ar uzrakstu "Eņģelis" un teica: "Tu būsi mans eņģelis un darīsi labos darbus.. labos darbus, sliktos jau kāds cits dara, tu darīsi labos, ja?" Un es smaidīju līdz asarām, pateicos, no sirds apsolīju, varbūt pat ne vārdos, un, sadevuši rokas, mēs viens otram devām arDievas,

visu labu,
lai Dievs ar Tevi

(un otrā autobusā Tu iemācies nepadoties)