no vakardienas
Kasete izlec ar skaļu troksni, un es atkal piecas dziesmas stāvu citāda. No sienām lobās simtiem milzīgas bērnu puzles gabalu, nu es zinu, kas ir mēslu rūķītis
betona plāksnes krīt, krīt un nekad nebeidzas, šī telpa lobās, bet tukšums noslēdzas, es nelaižu to sevī,
gluži otrādi, es kļūstu mēma ar visu to, kas man ir, es klusēju, pagalam labi kļūst, kad izmisuma plāksnes krīt arī no manis pašas sirds, šī ciešā apņemšanās, klusums un izdzīvošana. Sīkstā dzīvība, lūk, kas man ir. Jūtīga sirds un salaužama ticība šo namu svētībai, lai plīst.. jo man ir spīts. Spīts Patiesumam un Patiesībai, jo es savā klusumā to zinu arī bez pārējās pasaules noraidīšanas! Es to zinu sevī. Tas ir ārpus jūtām un sekošanām, ārpus nihilsma un citiem taviem gudriem terminiem. Neviens mani nesalauzīs, neviens nespēj mani nolādēt, jo čaumalas, tās melnās un pašiem asiņojošās čaumalas, ko tie ar kroplīgu rūpju šļircēm ir ap mani sazvēluši, tās ir no viņu asiņu un žults. Tās nepieder man,

Kā nepieder man viņu noklusētās traģēdijas, mana lai plīvo kā pacelts karogs, šis spēka masts un vienatnes gājiena cēlas buras,

sienas nu ir tik tīras