Baumas
Baumas. Radījumi ar tūkstoš kājām,
viens atskrējis arī pie manis.

Smējos, nudien, patiesībā smieklīgi mīļš tas atklīdenis.. gribas atrast cēloni, bet es zinu, ka cēlonis ir cilvēka nenovīdībā. Nagi niez ieriebt, kaut kā atsvērt savu nevajadzības un bezpalīdzības kompleksu.. kaut kā likties svarīgākam, jā, sludināt, glābt.. uzzināt, just līdzi..

nu tad panāc tuvāk. pajautā aci pret aci. pasaki aci pret aci. padomā aci pret aci. daudzreiz sāpīgāk, vai ne?

bet es smejos, jo mana sirdsapziņa šodien tīra. tāpat kā toreiz, kad tev padomā bija vesels pasaku krājums, un ne tās ziedoņa raibās, un ne tās skalbes gaŗšīgi mīļās, tās - pasakas no nepacietības, neiecietības, nervozitātes pūra. toreiz nepaspēji, nē, tu neesi ļauns cilvēks, un tu toreiz vienkārši nepaspēji..

es tikai nopriecājos vēlāk, ka manu interesi par šiem sējumiem pilnībā apslāpēja apziņa, ka es pati zinu savas kļūdas, bet pārējā neatrast nevienam neko nepatiesu, kamdēļ..


es meklēju to, ko nevar nosaukt vārdiem,
dziedi savas dziesmas par raganām un purva dūmiem..


mans tēvs ir pērkons un mana māte ir rīta rasas apdziedāta zeme.. nav laika tavām spēlēm.