sapnis
don't ask

sarāvās cilvēks savā čokurā, savās bailēs, pats piežmiedza acis un radīja tumsu,
tumsu, kuru bija tik labi pazīt, zināt, iepriekšparedzēt,
silta un bieza tā apņēma cilvēku, smiedamās par bailēm, par varu, ko tā notvērusi vēl viena cilvēka brīvībā..

kurā brīdī tu nobijies? kad izdomāji sev sapni un dzīve piedāvāja pārāk daudz brīnumu, tu apjuki. pasaka kļuva par tavu dzīvi, determinētie banāni un moditificēti tomāti,
nav nekā jauna šajā pasaulē,

brīnumus cilvēks savaldīja aizliegtās dogmās, misticisma noliegumā, neiespējamības teorijā, šaubās.
mazāk, mazāk informācijas ko apstrādāt, kurai kļūt par valdnieku, kuru pārvaldīt tik labi, ka tā vada tevi pašu.. jā, sasien tev rokas uz aizmuguri, krūtis izgrieztas uz āru, piere tik šaura, lai vieglāk arvien un arvien apliecināt sev - jā, mans ceļš ir pareizais, ja jau viss ir tik pazīstams, ja jau viss ir loģisks, secība, ieradumi, cikliskā spēle..

izmests no apļa tu nosauc nedefinējamo par sapni. sapņi. iedomas. mistika. negulētas naktis. iedzimtība. viss, kas tik viegli sabāžams zem bezatbildības vairoga. atteikties, kunkstēt par savu vecumu, par sabiedrības spiedienu, par visu.. jā.

kur ir tava brīvība, cilvēks?

(sacerētas takas ar limitētām briesmām, nekad netiksi tālāk)

es pamodos, kad sāku šaubīties. kad sapratu, ka dzīvē ir savādāk. ka esmu meitene, ne vīrietis. es nekad netieku tālāk. vienmēr šaubas. tāpat kā lidojums. aiz skapja tas beidzas, jo tikai divus metrus es atļaujos nesaprast, kas notiek. apsvērumi un secinājumi sapni pasargā no maniem determinējumiem.

divi metri. starp sapni un šaubām.