klasiskai aprakšanai nebūtu ne vainas, ja cien. Edgars Allans Po nebūtu visu skaisto ideju sabobājis
ar savu stāstu - "dzīvi apraktie". kopš dienas, kad izlasīju par letarģisko miegu, opcija tikt sadedzinātam izklausās daudz labāka.

bet tas ir par glabāšanu, laikam jau jautājums bija par pašu nomiršanu?
vai arī vienā momentā mēs pārslīdējām uz citu tēmu...?

redzi, man ir pārliecība, ka cilvēks nekādi nedrīkst zināt, ka viņš ir nomiris.
tas uzreiz izraisītu kaudzi ar emocijām, interesantām atklāsmēm un īpaši daudz jautājumus.
un šīs lietas nebūtu ar pozitīvu pieskaņu, kaut arī cilvēks būtu attapies viskija ezerā uz laivas.

šis noved pie secinājuma, ka es vēlētos nomirt aizejot vienārši gulēt vienkāršā dienā, neko nenojaušot. un pamosties nākamajā dienā jau nākamajā pasaulē, pieņemt to par pašsaprotamu un turpināt visu tādā pašā garā, kā parasti.

šis nākamais secinājums izslēdz visu tavu jautājumu un visas iespējamās atbildes.

nomirt nezinot, ka tu esi nomiris ir fantastiski.
tā ir sava veida nemirstība.