Haha, tas gan bija viens stupids dogs.
Mums laukos bija gadījums ar vienu kvekšķi, kurš iedomājas, ka ir tuvāko piecu sētu valdnieks. Makšķerējam tagad uz upes ziemā, vienam čomam suns bija atskrējis līdzi no mājām, tāds melns vilka lielumā, labs pēc dabas. Nu un protams, ka atskrēja arī tas mazais plušķis un rej tā kā viņam tā upe piederētu ar visām zivīm un vardēm. Mūsu sunc piegāja pie viņa apostīties, nu ķipa mazums, kuce izrādīsies, varēs uzkāpt. A mazais - haijā , davai plūkties. Nu ko, lielais smuki, klusi paņēma šo ar vienu kodienu kaklā izslēdza, guļ beigts. Bāc, mēs domā, ko nu? Kaimiņš ieraudzīs, sāks bļaut, vajag to suni paslēpt, pakustinājām - šis galīgi ļengans. Izdomājām bāzīsim zem ledus, sākām urbt lielāku caurumu, ai nē nebāzīsim, labāk iemetīsim pretējā krastā krūmos labi tālu, gan jau neredzēs neviens. Nu i aizmetām labi tālu. Nākamajā dienā klausos - bļa, tas tak rej atkal savā pretīgajā balsī. Nu kā tad - dzīvs maita. Nu bet to visu izskaidro tas, ka bija lieldienas un visi augšāmcēlās. Āmen.