Speciāli ikvienam, kas varētu gaidīt atbildi, iepostoju to, ko skribelēju pie Begemota.

Īsā atbilde būtu: līdzīgi tāpēc, ka vienlīdz azartiski nebaidās zoboties par kultūrfaktiem un reālijām, kas pašiem tuvas, piemēram, es uztvēru tās darbības un idejas filmā, kas saistītas ar kino, kā ironiju no Tarantīno puses par kino, kaut arī kino viņš pats dievina; īsti prečetiska ir ņirgāšanās (par Hitleru un ebrejiem, piem.) ne tāpēc, ka režisors būtu pieredzējis kādas atklāsmes vai gribētu citiem tādas iebarot caur ironiju, bet tīrā prieka un popsas dēļ; vismaz es nedomāju, ka kaut viens brīdis Tarnatīno filmā bija "ar dziļu domu"; tāpat Prečets noteikti ir gana labās domās par visiem tiem mītiem un, for the lack of better terms, Eiropas kultūras simboliem (piedodiet, KultAkadēmija maitā asinis...), kurus viņš tik azartiski parodē, apsmaida, pārveido līdz absurdam, bet ne līdz nepazīšanai, un bez kuriem viņš nespētu radīt savus darbus tāpat kā Tarantīno bez 100 gadiem kino popsas nespētu radīt savu kino popsu PAR 100 gadiem kino popsas.