par dzīves notriekšanu
A.Pjatigorskis uzrakstīja "Ko tas nozīmē notriekt dzīvi" ("Rīgas Laiks", 02.2003).
Pamatpostulāts - "visu dzīves notriecēju objektīvais mērķis ir viens un tas pats - nāve". Jautājums - vai dzīves notriecējam ir jāapzinās šis mērķis? Pieņemsim, ka nē, taču pilnvērtīgai šīs darbības veikšanai visiem procesiem jābūt virzītiem uz iepriekšminēto. Vai kāds spēj būt dzīves notriecējs, ja zemapziņā uz to netiecas? Atkal nē. Kādi procesi virza alter ego uz pašiznīcināšanos? Vai tie parādās reālajā pasaulē un ja parādās tad kādā formā? (Arghhh, būtu es labāk psiholoģiju apguvis. (Freidu es lasīšu rīt.)) Nevar taču apgalvot, ka tam, kas tiecas pēc nāves, vienmēr jāstaigā apkārt depresīvam un drūmam (Kaut arī Hemingveju un lordu Baironu, kas minēti kā spilgti dzīves notriecēji, tādus varu iedomāties.) Tātad, kāds var sevī nest nāves dziņu un ne pats, ne kāds cits par to nezinās.
Tagad nonākam pie otrā dzīves notriekšanas pamata - dzīves notriecējs "skaidri apzinās, ko viņš notriec". Prezumējot, ka notriecējs notriec nākamo dzīvi, lai to apzinātos, viņam ir jābūt kādam mērķim (Tieši viņam, nevis to izdomājis kāds cits/citi.), mērķim, kas tiktu sasniegts, ja dzīves notriecējs nerīkotos tā, kā viņš rīkojas.
Bez tam, dzīves notriekšana nav pļēgurošana. (Tikai viena no dzīves notriekšanas iezīmēm.) Tā ir tāda dzīvošanas forma, kas dod notriecējam iespēju izvairīties no paša izvirzītā mērķa sasniegšanas un tiekties pēc ilgotā miera intelektuālā veidā (Vai dzīves notriecējs var nebūt intelektuālis? Šaubos, neintelektuāļa dzīvei nepiemitīs nepieciešamā "minimālā iespēju daudzveidība.")
Tātad tu notriec savu dzīvi, ja esi intelektuāls, uz pašiznīcināšanos vērsts subjekts, ar kādu dzīves mērķi, kuru tu baidies/nevēlies (Kaut arī vari to neapzināties.) sasniegt, kas neuzskata pļēgurošanu par simpātiskāko laika pavadīšanas veidu.