just thinking
Tagad man tādas filozofiskas pārdomas par jautājumu, kas mūs lielākā mērā padara par labākiem cilvēkiem - labā vai tomēr sliktā pieredze? Var jau teikt, ka visa pieredze ir laba un tā būs taisnība, bet tomēr, kas liek mums vairāk augt - situācijas, kad pret mums izturās slikti vai labi? No vienas puses, sliktais ir pārbaude labajam mūsos pašos, cik tas ir sparīgs un ņiprs un vai spēj pārkāpt pāri nejēdzībām no citu puses, un vai mēs spējam palikt labi cilvēki arī tad, kad mums ir oi kā nodarīts pāri. Pārbaude grūtāka, bet, man šķiet, sekas spēcīgākas. No otras puses, ja izturās diki jauki un labi, tad pašam gribās censties un darboties, visas sliktās īpašības nokaunās un nolien kaktiņā. Tomēr tā, in general, - vai tiešām tās pazūd un kaut kas būtiski mainās? Vai tomēr visi velniņi tāpat izlīdīs ārā, kad pret mums beigs izturēties labi? It kā jau saka, ka pozitīvā motivācija ir stiprāka, bet vai viss tiešām ir tik vienkārši, nezinu gan.