Teorētiskas pārdomas.
Iedomājos, ka mūs citos bieži vien visciešāk piesaista tieši vājums vai dīvainības. Jo tad pats vari atļauties tās izrādīt un vislaik nav jāiespringst.
Psiholoģiski stipri un bez salīdzinoši ātri pamanāmām dīvainības izpausmēm cilvēki liekas tik pašpietiekami, ka šķiet, pār viņiem vari emocionāli braukt kaut vai ar buldozeru, nepiesargājoties un nepažēlojot, jo tur jau tāpat viss ir ok. Kaut tā darīt varbūt nevajadzētu. Bet tas notiek, ne pēc loģikas likumiem, bet pēc cilvēku.