Vienmēr paliek skumji, kad domāju par to, cik daudz laika pavadam nīgrojoties viens uz otru par niekiem. Žēl. Ja padomā par visu pasaules laiku, ko atvēlēts būt kopā un nemācēšanu to patīkami izmantot, galīgi ērmoti paliek. Atcerējos nupat fragmentu filmā, kur viesmīle aplēja klientu, cits viņai saldējumu uzmeta uz svārkiem, bet kolēģe, iedama garām, teica apmēram 'Padomā, pēc simts gadiem tas nevienu neinteresēs!' Un tā taču ir ar tik daudz ko. Pat ja dzīves sastāv no niekiem, muļķīgi dusmām par tiem ļaut apēst prieku.