Pēdējā laikā pārāk daudz ko uztveru kā rotaļu, nenopietni. Daru, īpaši nedomājot, labi/slikti. Vienkārši - interesanti. Kā bērns, kas grib tikai redzēt, kas tad galu galā sanāks. Ar absolūto atklāšanas prieku skatos uz savām un citu reakcijām, pat nedomājot ko ierobežot. Būtu viss ļoti forši, ja vien es ar tādu pašu prieku nepieņemtu arī dažādas kaprīzes un neiemīļotu.