Diezgan bieža parādība cilvēku vidū ir kaut kā krāšana. Šoreiz runa par emocijām, dusmām, aizvainojumiem utml. Kad X ir labs, piekrīt, dara un ir miers, bet kādā brīdī vadzis lūzt un pār Y neko nesaprotošo galvu pārveļas auksta ūdens spainis. Jo X trauciņā pilieni krājušies, krājušies un nu bijis pēdējais, lai varētu otram pateikt, cik ļoti ierobežo, dara pāri, ir neuzmanīgs, nejūtīgs, ka "īstenībā, man nemaz šitas negaršo, tā filma nepatīk un uz turieni es nebraukšu, pat ja teicu, ka darīšu". Lielās patiesības brīdis. Bet otrs stāv, kasa pauri un nesaprot, kā gan visu to nav pamanījis un kāpēc pirmais vienkārši nevarēja attiecīgajā brīdī pateikt kā ir. Nevis piekāpties, upurēties kāda cēla, nevienam nezināma mērķa vārdā. Varbūt būtu maziņš nīgrums, kašķis, bet nekrātos. Un ilgtermiņā būtu mierīgāk un patīkamāk kopā, bez mazajām revolūcijām ik pēc laika.
Varbūt tas viss ir par piekāpšanos. Un to, ka tava darbība ir uz tavu paša atbildību un tu nedrīksti otru vainot par to, ko viņš nemaz no tevis nav prasījis. Pat ja tev licies, ka ir. Ziedošanās un piekāpšanās reizēm nav tas labākais, jo kāpjoties uz atpakaļ, kādā brīdī būs smags klupiens.
Un nekādas vēlmes jau nepazūd, pat ja tās ierobežo. Tās iznāk uz āru rafinētāk, citādāk, bet neizkūp gaisā. Varbūt par to, ka vajag mācēt saglabāt sevi, jo otram jau tu arī tāds izdresēts, piekāpīgs, nēsājot iekšā lielo aizvainojumu, nebūsi vajadzīgs. Bet pirmām kārtām jau sev, jo būsi sevi pazaudējis.