Varbūt par daudz muļķību lasīts un tāpēc tā, bet esmu pieņēmusi kā sava veida dogmu - domām ir spēks, arī vārdiem ir spēks un ne no mazajiem. Tāpēc jādomā, ko saka, lai arī kādi dēmoniņi pārņēmuši attiecīgajā brīdī. Jo atpakaļ "neatrunāsi". Un muļķīgu vārdu dēļ dzīve var piespēlēt to, ko sarunājis. Ja tā gadītos, nez, vai tā būtu tādēļ, ka tam ticu, vai tādēļ, ka tā ir?
Bieži par to domāju - notiek, jo tic vai tomēr tic, jo notiek.