;)
Reiz Viņš man teica, ka gribētu sev blakus dumju un paklausīgu. Tas bija pēc kāda strīda vai kā. Un kādas paziņas jauno aizraušanos otra paziņa raksturoja - viņš ir nekāds, nav viedokļa ne par ko, vājprāts!! Un tā nu es aizdomājos.. varbūt tas arī ir tas, ko reizēm gribas - kāds mīļš, jauks cilvēks, kas varbūt arī šķiet iztapīgs, bet vismaz ne tik ļoti pārņemts ar sevi kā vidusmēra apkārtesošie, arī es. Kāds, kas ir blakus, tai pat laikā neesot uzbāzīgs. Kam nav ideja obligāti visus aplaimot ar savu ģeniālo un vienreizējo domu gaitu un likt "baudīt" tikai savu burvīgo personību. Kas vairāk atceras, domā par otru. Un tajā mierā, pieticībā slēpjas kāds spēks, kas sit pušu visus egocentriskos bļaurus ar viedokli par visu un visiem vienmēr un mūžīgi mūžos. Varbūt ar tādu būtu neinteresanti, bet tomēr - ērti, viegli un patīkami. Un reizēm vajag tieši tik maz. ;)