Par
naivumu man pēdējā laikā brauc virsū un stāsta jo dikti. Agrāk man būtu tikai jāpasmejas par domu vien, ka man varētu pārmest ko tādu, jo biju tač dzelzs skuķis, kas visu redz skaidri un gaiši, bez nekādām rozā brillēm. Visi krāpj, cilvēki ir maitas, melot un piečakarēt ir normāli un tādā garā (tas nenozīmē, ka pati ko tādu esmu darījusi, bet parasti, kad kāds cits gaudies par citu cūcībām, esmu pavīpsnājusi ar visgudru skatienu - nu, come on, neesi taču naivs, it kā tu cilvēkus nepazītu..)
Es nezinu, kas ir mainījies, varbūt pat nekas. Varbūt pamodies bruņinieciskums, ka jāaizstāv viss, kas mazākumā un izmirst. Varbūt esmu sapratusi, ka uz tām domām mans pasaules uzskats nevar balstīties, tas nav perspektīvi. Varbūt vienkārši kādā brīdī tā sanāca, ieslēdzās mana spītība un izlēmu - piejāt, tagad cīnīšos līdz nelabumam par uzticību, mīlestību, to skaidro un foršu, kas ir attiecībās vai vēl kādām rozā muļķībām. Tikai nezinu, vai ar to visu esmu spērusi soli uz priekšu vai atpakaļ. Bet, jo vairāk man pretojas, jo stiprāka kļūst pārliecība, ka visā šajā padarīšanā kaut kas ir. Ka neviens necīnītos pretī, ja nekā nebūtu manā pusē.
* pati pārlasīju un smaids sanāca. Tik skaļi vārdi, tāda bravūra.. un īstenībā jau nekā nav.