Man vienmēr bija licies, ka es nu būšu tā, kas mācēs par otru stāvēt un krist, da jebkas. Ka var uz mani paļauties, nekur neaizsvilpšu no bailēm vai vēl kāpēc. Bet tā nav. Pēdējā laikā jau pāris reizes esmu sevī vīlusies. Varbūt sīkumi un, ja vajadzētu, būtu ok. Bet, ja jau uz sīkumiem nemāku, varbūt nemaz to nedarīšu?
Un tad vēl vēlmes tādas kā nezinu kas, bet iespējas realizēt diametrāli pretējas.