kļuva nedaudz žēl..
domājot par to, ka tik bieži domāju, ko otram gribētos pateikt. Ka īstenībā viss ir ok, ka tās negācijas, kas ceļo, tāpat neko mums nevar padarīt. Ka vnk paldies, ka man ir. Bet tas vienmēr paliekt tikai domāšanas līmenī. Jo satiec un runā par parasto, ikdienišķo. Aizmirstas jau tas svarīgākais... /gribēju to visu pateikt citādāk, nemācēju :(