#
Viņš teica, ka vajag taču izturēties skarbi, lai esmu stiprāka. Citādi, ja izturēsies jauki, tad nekas labs nebūs, kas tad tur sanāks. Un pēc tam, it kā viņš būtu mazs ļauns bērns, kas ticis pie sunīša, bezpalīdzīga un jauka, kas ir jāpaspīdzina, ik pa brīdim 'pamocīja'. Milzīgs žēlums pret sevi. Sunīti. Raudāju un bļāvu. Šķiet, ka pirmo reizi dzīvē uz viņu. It kā ne par ko. Bet patiesībā par visu. Nokratīju iemācīto bezpalīdzību un pateicu, ka nē. Tā pret mani nevar. Pēc tam sēdēju un par sevi domāju 'wow'.
#
Visas attiecības ar vīriešiem ir tikai vienas attiecas ar to vienu. Tik ļoti mīļu, neparedzamu, sāpinošu, uz kuru nevar paļauties un no kura, izrādās, ir jāiemācās sevi sargāt, lai arī cik absurdi tas būtu. Un kurā es esmu mats matā. Tikai, ja tā tiešām būtu, es būtu bedrē. Melnā un dziļā. Bet pēc šī brīža es sapratu, ka ir daudz, daudz labāk.
#
Mocīt tos, ko mīli, jo viņi nevar aiziet. Mocīt, lai aizietu. Mīlēt, jo var mocīt. Mīlēt, lai aizietu. Lai tas paliek tikai viņam.