#
Šķiet, pārāk daudz sevis esmu piedēvējusi blakus esošajiem. Kad paliek tukšums, kaut vai tikai nedaudz laika un telpas, tad izrādās, ka tik daudz kā ir manī pašā un neatkarīgi ne no kā. Pati varu arī sev pateikt, ka viss, par šo nav jāsatraucas. Un nesatraukties. Reizēm.
#
Vēl padomāju par skumjām. Ir bijušas daudz. Pēdējā laikā. Un pirms pēdējā laika. Un vēl arī pirms tā. Kaut kas saulains un viegls bija tikai pirms pāris gadiem. Varbūt tas jau ir kļuvis hroniski. Hroniskas skumjas. Varbūt es citādāk nemaz nemāku.