#
Nesen pamanīju, ka ļoti sen nav bijusi vēlme kādu vai kaut ko sist, ļoti dusmojoties. Vai arī varbūt neesmu ļoti dusmojusies. Jo dusmojoties tagad dažreiz mēģinu mierīgi runāt. Bet ne uzreiz, jo tad nav jēga, otram vēl ir milzu emocijas. Dažreiz runāju skaļāk, ja tā dara pret mani, bet tikai lai parādītu, ka tā nav forši. Vēl reizēm strīdoties raudu. Kādreiz tā nebija. Un ne jau speciāli tā daru.
Nedaudz kaut kur ir iesēdusies tā doma, ka, lai man būtu labi, otram arī ir jābūt kaut cik labi, un tātad man ir jāiegulda kaut kāds vismaz iztikas minimums, lai tā būtu. Ja daudz prasa, tad tas ir nedaudz grūti. Bet tai pat laikā noderīgi, jo es redzu, kad kas nav kā vajag. Un es taču pati gribēju, lai mani vajag. Joprojām gribu. Nekas nav mainījies. Bet arī tajā vajadzēšanā ir nianses. Par to citreiz.