# Brīvība un atbildība.
Nesen, lasot rakstu par ap/neprecēšanos, atcerējos, līdz kam biju nonākusi šai sakarā un pagaidām palikusi. Ja kādreiz domāju, ka pirms tam vajag visu pārbaudīt, un precēties var tikai tad, kad viss ir droši un zināmi, kad ar simtprocentīgu pārliecību var teikt, ka jā, šis ir tas cilvēks un viss, nekad galvā [ak, nē, pareizāk - sirdī!] nebūs nekas cits, tad kādā brīdī sapratu, ka ne pret ko nevar absolūti nodrošināties. Vēl jo mazāk galvot vai pārbaudīt. Viss pāriet un nāk atpakaļ. Tāpēc kaut ko mēģināt apstādināt, nodrošināt, saslēgt akmenī ir galīgi garām. Jāprecas tad, kad vēl ir muļķīgie smaidi, cerības un rozā sajūtas. Ikdiena un skarbums atnāks tāpat, agri vai vēlu, jebkuram. Būs augšas un apakšas. Būs slikti un labi. Ja ir kaut kas, par ko var galvot, tad tas ir tas. Tikai, ja pirms tam būs solījums, uz to nevarēs reaģēt, kā pagadās. Tas jau paģēr citu attieksmi. Jo ir jācenšas. Nevar vairs pasviest cepuri gaisā un aizdoties pasaulē. Mainās perspektīva un tā ietekmē rezultātu. Un kaut kur tur arī rodas vērtība. Nē, pareizāk, attiecības ir milzu vērtība pati par sevi. Bet tajā attieksmē, kas ir ar ilgstošu perspektīvu, tur rodas virsvērtība.