# Īsa strīda anatomija.
Par sajūtām, fantāzijām un darbiem. Par to, kas katram iekšā notiek, ir atbildīgs katrs pats. To būtu grūti noliegt. Līdz ar to, ja ir sajūta, ka kaut kas ir slikti, tad pašam būtu labi savlaicīgi saprast, kas tieši, kāpēc, un attiecīgi uz to reaģēt. Skaisti, ja tā. Un no otra kaut ko varētu prasīt tikai pēc tam. Saistītais klupšanas akmens - doma, ka otram pašam viss ir jāsaprot. Visticamāk nāk no fantāzijas, ka divi 'dvēseļu biedri' sapratīsies bez vārdiem. Diemžēl realitātē katrs no viņiem ir tikai cilvēks. Un, kamēr vienam kaut kas šķiet tik absolūti pašsaprotami, otram par to var nebūt ne jausmas. Un tad nākamā fantāzija, ka kopā būšana notiks pati no sevis, spontāni, kopā esot ikdienā. Un brīnums, tā nenotiek. Ir ikdienas lietas un darbi un tur pa vidu var arī pazust, ja nesarunā, ka kaut kāds laiks jāvelta otram, darot tāpat, neko. Vienkārši esot blakus.
Un tad, kad tas viss nav izdevies un sākas divvirzienu 'bet tu, tu ne/izdarīji to un to..', būtu vērtīgi apstāties, padomāt, un ierosināt kaut ko tādu, kas to iztrūkumu salabos. Jo ne jau to izdarīs tie vārdi, kurus gribās teikt, esot aizvainotam. Un skaisti ir tad, ja otrs var nokāpt no 'esmu apvainojies' un neboikotē jebko, kas tiek ierosināts.