#par runāšanu
Manā fantāzijā varēšana visu, visu pārrunāt ir tāds kā 'must have' priekš 'kopā'. Bez noslēpumiem un tiešām visu. Kā gan citādi var būt labākie draugi. Un priekš kam gan būt kopā, ja nav arī labākie draugi. Bet tas reizēm sāpina. Patiesībā gana bieži. Toties dod to vispārējā tuvuma sajūtu, vismaz man. Un otrs variants ir reizēm paklusēt. Paskumt vienam vai kā citādi, jo varētu nodarīt pāri. Bet šis arī īsti nestrādā. Jo šķiet, ka dzīvoju sevī vēl kaut kādu citu dzīvi. Un tā man nešķiet godīgi. Laiks mainīt fantāziju, tikai negribās.