#
Viela pārdomām ir mana straujā aizkaitināmība tad, kad nesanāk ar otru saprasties, kaut ko sarunāt. Kļūme komunikācijā un viens sapratis tā, otrs šitā, un man, protams, viss ir šķitis tik pašsaprotami un loģiski, ka ārdos svētā sašutumā par tādu nesaprātīgumu. Bet varbūt, varbūt tas nav tikai tas sašutums par otra šķietamo stulbumu. Varbūt tās ir bailes, kas rodas no sajūtas, ka tomēr neesam tik ļoti compatible kā gribētos. Ka tas kaut kāds divine sapnis par ideālo kopābūšanu, kur saprotas bez vārdiem, tiek iedragāts kaut kādā tik ļoti basic līmenī, ka tas šķiet apdraudoši? Un varbūt atgādina par to, ka vispār tas nav iespējams, tā, pavisam un 4ever kopā? Un sašutums ir tikai vispārējas dusmas par pasaules netaisnību šai sakarā, īsmirklīgi piedzīvojot šķietamu attiecību sabrukumu? Hm.
Vai arī - es vienkārši esmu ļooti paštaisns cilvēks, kuram ne prātā neienāk, ka viņš varētu kļūdīties vai arī atvainoties. Kas arī varētu būt taisnība.