#
alkoholiķu bērniem vienmēr ir īpašas attiecības ar cilvēkiem, kas mīl iedzert, tā man šķiet. pat ja kādu laiku ir dusējis neizmantots, attiecīgā sabiedrībā nāk laukā tas tramīgums, bezspēcības sajūta, ar vienlaicīgu pārāk asu un lielu vēlmi sevi sargāt. var piefiksēt, kā otrs spēlētājs ar apvainošanos un garastāvokļa maiņām velk iekšā rotaļā, kura ir tik pazīstama. meklēt, kuri vārdi tika ne tā pateikti, kura mana frāze vai skatiens bija tas, kas sadusmoja. justies vainīgam. un zemā starta pozīcijā gaidīt, visa uzmanība koncentrēta, kas būs nākamais no otra puses, lai atkal pieskaņotos. vienlaikus mēģināt tikt galā ar situācijām, sargāt sevi, bet neaizvainot otru, un nesaprast, kā to izdarīt. jo varbūt to nemaz nevar. un tas viss pat tur, kur varbūt nekā patiesībā nav, tikai ēna no zināmām situācijām, bet trenētais uztveres asums to saredz. un viss iekšā pielāgojas, lai piedalītos. pazīstams ļaunums ir mīļš.