#
Domāju par to, cik ļoti mīlestība ir un var būt tikai došana. Arī nesaņemot pretī to, ko pašam vajag. Tā varbūt var būt mīlestība, bet tur diez vai būs attiecības. Protams, var jau gadīties. Tikai kaut kā neticās. Ka otrs var justies labi, ja viņam nepasaka, ka grib viņu blakus, grib viņa laiku, labos vārdus un uzmanību. Ka mīli, bet esi attiecībās tieši ar šo cilvēku, jo gribi viņu sev blakus un Tev viņu tur arī vajag. Ļaut otram justies vajadzīgam. Prasot to, kas pašam ir svarīgs. Nevis klusībā cerot, ka otrs pats aizdomāsies vai gribēs. Jo kā viņš var zināt, kas ir svarīgs citam, viņš var zināt tikai to, kas viņam pašam, un cerēt, ka varbūt otram arī tāpat. Bet uz to nevar paļauties.
Tāpēc kaut kā šķiet, ja tikai dod un neprasa neko pretī, otram ir visas iespējas justies tā, ka viņu nemaz tā īsti tur nevajag. Jo ko viņam tur darīt, ja nekas no tā, ko varētu dot, otram nešķiet prasīšanas vērts un arī tad, ja neko nedod, viss vienalga...
Tāpēc kaut kur turpat šķiet arī tas, ja klusē, kad dara pāri vai kas nav kārtībā. Jo klusēšana reizēm ir viss pretējais tam, kas ir attiecības. Ja ir tur iekšā, tad prasa sev un iebilst, ja dara pāri. Un padomā arī par sevi, nevis tikai gaida, kad otrs pats no sevis, redzot to, ka pēc viņa patiesībā jau tur nav nekādas vajadzības, jo viss ir kārtībā, vēl kaut ko dos.