#
Domāju par uzticēšanos. Tāds mežonīgi riskants pasākums. Jo nekā nevari ietekmēt, ir tikai cerība, ka būs tā vērts. Un nekādi tas arī ar loģiku nav saprotams, jo nav jau īsti iemesla citiem uzticēties. Tai pat laikā kaut kāds iekšējais spēks liek gribēt to darīt. Bet visa baiļu fronte apvienojas, pašsaglabāšanās instinkts ieslēdzas un saka, ka nevajag. Palikt sevi zem sitiena, zinot, ka nekādi nevarēsi sevi pasargāt. Pretī tikai kaut kas var čivināt, ka citādi jau nav vērts dzīvot. Un var tikai paļauties. Un varbūt beigās varēs sev pateikt, ka bija tā vērts. Varbūt. Bet kaut kā tas ir ļoti saistīts ar dzīvošanu. Tādu, īstu.