#
Kad jau tā, tad par manu vienu no pēdējā laika pārdomām. Man nekad nav paticis baros. Man ir tīri ok vienai pašai. Bet visērtāk es jūtos divatā, pārī, komandā. Jebkur, darbā, attiecībās, ar draugiem. Viens pret vienu, jebšu pareizāk - viens ar vienu. Tas tā dabiski sanāk un gribās.
#
Un nupat radās vēl viens novērojums, jau sens gan. Man patīk tricināt nestabilas celtnes. Arī stabilas, vienalga kādas. Tikai tāpēc, lai pārbaudīt, cik tad īsti stabilas. Zin kā, kā ar muskuļiem, kurus trenē tikai nodarbinot un saplēšos šķiedras, kas saaug un veido stiprāku. Tāda man ir arī tā sajūta par citām lietām. Kaut varbūt pareizāk būtu mēģināt nesaplēst, jo mezgli, kaut arī turas ciešāk, tomēr ir plēsums un negluds.