#
Bīstamāk par vētrām sāk šķist ikdienas mazie sīkumi. Jo vētras tu nevari nepamanīt, bet sīkumus gan. Tās reizes, kad esi otram pateicis vai izdarījis kaut ko, pirms kā iekšā iezvanījies mazais trauksmes signāls, ka nē, tā nav labi, tā nevajadzētu, bet tas laists gar ausīm. Un bieži vien otrs to nemaz nepamana, nekā īsti nereaģē, jo tas jau tikai sīkums. Vārds, izteiksme, kustība. Tikai turmāk tas zvaniņš katru reizi iezvanas arvien vēlāk un klusāk, jo iekšējais sargs ir kļuvis mazāk stingrs - nekādas reakcijas taču nav bijis, tātad viss ir ok.. Tikai kādā brīdī konstatē, ka vairs nav. Jo katra reize ir solis tālāk.
Tas ir kā plaisa stiklā, kas sākotnēji ir maza, nemanāma, bet ar laiku sazarojas un kaut kad stikls plīst.
Un kaut kur te varētu vēl iepīt to, ka cilvēki bieži vien sāk neciest to, kam dara pāri. Jo viņš taču ir tas, kas liek justies vainīgam par to, ka daram pāri.
Kopā sanāk tāds ne visai patīkams sajūtu kokteilis. Un neforšais fakts ir tāds, ka, lai iztiktu bez tā, ir jārunā un jādomā. Arī par sīkumiem, ko ikdienā saka un dara. Un tam īsti nav brīvdienu. Jo no sīkumiem un ikdienas veidojas tā lielā bilde un sajūta. Viss jau dikti skaisti skan, bet izdarīt to, tā jau ir cita opera.