Cenšos nelabajā saskatīt labo. Bet kāds to visu izjauc, satin mazā kamoliņā un met prom-atkal viss no gala jāsāk. Nav jau tā spēka sākt no gala... Vienmēr kaut kas liek aizdomāties par pagātni. Kaut vai tā pati tējas krūze. Viss, kas ir apkārt. Kā lai iedomājas pasauli bez naida? *maziņš HELP*
Ak Dievs, kā man pietrūkst to labo emociju. Pat atpūtas, tā saucamie-tusiņi, man uzdzen drebuli. Kādēļ? Tādēļ, ka es jūtos neērti starp visiem. Jūtos kā maza, nevienam nevajadzīga pakaļa... Varbūt vienkārši vajag pievērsties kam citam? Piemēram atrast jaunu nodarbi? Nu bet tādā gadījumā-kādu?! Āsprāc, par ko es esmu pārvērtusies? Tik daudz jautājumu, bet atbildes kā nau tā nau... Es vienreiz kaut ko rakstīju par Cilvēku Kvalitāti. heh... Es pati esmu Nekvalitatīvs cilvēks. Jo vairs jau nau tā pozitīvā. Kaut kur aizskrēja. Pazaudēju. Jūrmalā. Pie jūras. Smilšu graudiņos. Pagrūti atrast. Vajag palīgu. Bet nau neviena. Neviena... Jau ir pieriebies ārēji saglabāt veselīgu sejas izteiksmi. Viss laužās uz āru. Viss murgs, kas ir manā bulšitīgajā sirsniņā. Bulšitīgajā prātiņā.

!!!!PIETIEK!!!!