apstādināt laiku-tas mans mērķis... diemžēl nepieildāms...
vakar tā baisi apdomāju mirkļu nozīmi dzīvē... ir tik patīkami visu jauko atcerēties... bet līdz ar jauko, skaisto, silto nāk arī sliktais, sāpīgais un nepanesamais... ar asaru uz vaiga smaids! dīvaina sajūta... atmiņas... tagadne... diemžēl ne visu var atcerēties... tik mazu daļu... mirklis ir kā bilde, tik iemūžināts smadzenē... un tās sajūtas nau aizmirstas, bet tomēr vairs nau... tas jaukais trīceklis, kas ir vēderā... tas siltums, kas nāk no tā otra cilvēka... nau vairs... un nebūs... ir jau labi... bet negribas, lai tās atmiņas tiktu aizmirstas... bet aizmirsīsies... pēc gada, desmit vai pat pēc vienas stundas...

šodienas rīts manī iedveš vēl neapjaustas sajūtas... tik es nesaprotu kādas... no jauna ir pienācis pavasaris, bet es sēžu un domāju... bet mākoņos nelienu...