Diena kā diena, tikai kaut kas neviļus liek man manīt, ka tomēr ne viss ir kārtībā... Sestdienas. Tās visas liek justies vientuļai. Lai arī cik daudz cilvēku apkārt nekustētu... Lai arī cik ziņas draugiem.lv saņemtu, lai arī cik reizes telefons neiepīkstētos pie kārtājās sms... Pat kāds ļoti labs draugs, kurš ciemojas pie manis nespēj kompensēt ientulību. Ar smaidu, vai bez tā. Tik un tā vienmēr-viena, vientuļa, itkā pamesta. Jancīgi, bet tāda ir tā sajūta. Spontāni lēmumi, greizas domas un gastranomiskās izvirtības uzsit tādu adrenalīna līmeni, ka gribās kliegt. Aiz nekā! Visiem zināmas dziesmas winampā jau 20 reizi iet uz riņķi. Bet neapnīk!!! Jaušams miegs... Nu re-vēl nesen tika ieplānota tip ballīte pie manis. Bet nekā-nebija mašīna ar ko TIE cilvēciņi varētu atbraukt. Un jopcik dirsā [piedošanu] kā man riebjas, ka Jānis Gramsts man zvana un saka-šodien pie tevis tusiņš. Nu bļe... pasūtīju dirst... Neba viņš būs tas, kas izlems vai pie manis kaut kas būs vai nebūs. Idiots.
Šodien kaut kā sanāca sakārtot, iztīrīt un pārkārtot istabu. Jauki. Pašai prieks. @(^_^)@ Kā jau "profesionāla" pavāre-cepot popkornu bik piededzināju šamos pie kastroļa... :D un vēl bik arī elektrisko plīti ar pleķīti atstāju. Bet tas viss ir labojams. Laikam.
/i wish i was special, but i'm a creep/