vnk tāpat
cenšos pievarēt jau trešo kakao krūzi... kaut kā līdz šim labi sanāk... domāju kādu penteri es te varētu iebubot... he... par cik nevienu nekas neinteresē- po ko, bet rakstīšu... šodien konstatēju, ka esmu pazaudējusi kādu mahten mīļu lietiņu-rotaļu lācīti...a gr... nu nekas... moš kaukur aizgultē mētājas... un pēc kāda pusgada atradīšu... slinkums pamatīgs... gribēju aizbraukt uz centru... vienkārši pavazāties pa ielām... bet eku šeku-maks tukš... kā tā? nu bet pareizi-nauda man iet kā konfektes... lai gan konfektes no manas dzimenes man pa mēnesi gāja... bet to tur bij vesels miljons... ā... nu kruta... es tak šodien tiku nosaukta par cūku-tādēļ ka izdzēsu informāciju no vienas kreisās lapas... a nafig man to nedarīt? a gr... kā noticēt pasaulei, ja pat pasaule nau? he... dīvaini... palūkojos uz labo kāju-saplēsta čība... ehh... gan jau kaut kā... vēl 4 elpas vilcieni līdz mirklim... bet kāds mani aptur... roka sniedzas pēc cigaretes... bet nau labi... nepavisam... šodien viss kaukāds gaļims liekas... viss miglains... auksts... un nevainīgs... priecājos par izdevušos bildi... a gr... ārā tik skaistas debesis... zvaigžņotas... domāju... par sarkanvīnu, spilveniem, Kādu un labu filmu... sveču gaismā... kabzeķēm, ko vesmāmiņa adījusi un skūpstiem... ārprāts... esmu asa, rupja, neiejūtīga, bet tāda romantiķe... lai arī trakule... viens frukts man teica, ka es esmu īpaša... bet ar ko? kas manī ir tas, kas pievelk cilvēkus? un kas-atstumj? a gr... nau ko piebilst... he... visur daudzpunktes-noklusētas domas... kādēļ? -atlaižot Tavas rokas krītu, bet ceļos- -Tu esi kaut kur, bet ne ar mani-!!! -spožai zvaigznei spīdot apzinos, ka vienmēr esmu viena- -es meklēšu Tevi kaut kur- kur ir tas Kāds kurš saka, ka esmu īpaša... kur viņš ir? kāsēļ ne pie manis? kādēļ viņš vispār ir, ja jau nenāk? he... drūmi... bet dzīve... tas ir kaut kas tik skaists... gribas baigos advenčurus, bet galu galā katra diena izvēršas par tādiem... : P un tas ir tik skaisti... piedzīvot katru dienu... atvērt acis no rīta un saprast-ir šodiena... kura jāizdzīvo... ir prieciņi... ir bēdiņas... bet galu galā tā dzīve ir iekārtota un tas ir baiglab... tādēļ, ka dzīvot-tas tik ir kaut kas... un pats lieliskākais-dzīvot kopā ar draugiem, kurus mīli... ar ģimeni, kuru cieni... ar visu visu... melnbaltu vai krāsainu... visu kas apkārt kust, vai stāv kā stabi iemīti zemē... un itin nemaz nau sāpīgi atsisties pret asfaltu, ja apzinās to, ka pēc dažām dienām tas piemirsīsies, bet pēc pāris mēnešiem atkal uzplauks atmiņā kā varen labi padevies joks... jē... dzīves piepildījums!!!



tas laikam arī viss... bezpriģels... bet ES