dvēsele runā
Mans pirmais ieraksts Cibā. Gribās kādu vietu, kur rakstīt un izlikt savas emocijas, paliekot anonīmai.

Un tā mēs slēpjamies no pasaules. Man ir tik daudz, ko es gribētu izkliegt pasaulei, īpaši kādam vienam cilvēkam. Bet es klusēju. Gribētu atklāt savu sirdi.. Gluži ne sirdi, drīzāk sapņus, fantāzijas. Es ticu, ka viņš saprastu. Bet vai es tam tiešām ticu, ja klusēju? Man ir bail.

Dzeru kafiju ar pienu, un tā tik un tā ir rūgta. Tieši tāda pati kā mana dzīve, kurai tiek bērts klāt daudz cukura, bet apakšā emocijas turas skumjas, neskatoties uz visu.

Es vienkārši ilgojos pēc Tās Mīlestības. Tik vienkārši, ne? Es gribu būt zibens ķertā, saspertā. Es eju pa dzīves ceļiem un gaidu, kad mani saspers. Varbūt pārāk daudz gribas - kad negribas, tad viss pats atnāk -- tā tā dzīves ironija... Bet man ir daudz, par ko būt laimīgai, man ir viss, izņemot Dvēseles Biedru. Un laikam jādzīvo tik pilnasinīgi, cik vien iespējams - kad es viņu sastapšu, es vēlos būt gatava. :)

Došos strādāt - to, kas man padodas labi. :) Rakstīt. Liela mērķa vārdā kā ne kā. :) Laikam jābeidz būt tik egocentriskai un jāpievēršas tam, lai manai eksistencei šajā dzīvē būtu jēga, lai mans ieguldījums manā dzīvē nestu arī pozitīvu efektu sabiedrībai.