ak es.... u manas emocijas.. un tikai manas asaras.. tikai manas domas, kas cietumaa seezh.
es vairs neko nevienam negribu teikt, bet vaardi skrien aaraa pa muti un vienkaarshi velas ielidot kaadaa austinjaa. bet tagad.. tagad es vienkaarshi runaashos ar sevi, lai vairs nevienu neapgruutinaatu.
un iisteniibaa esmu viena. pavisam viena. bet varbuut arii neviens cits man nav vajadziigs. kaapeec? prieksh kam? es negribu justies kaa apgruutinaajums, gribu pasleepties kaktinjaa, lai neviens mani neredz un nedzird... bet tas ir tik gruuti man, speeka nepietiek.
cik var kliegt? vai es nevaru reiz pakluseet, kaut reiziiti malinaa pastaaveet...

shodien ir lietus. shodien ir auksts. esmu viena. pavisam pate un taada veelos buut. vienkaarshi esmu pieradusi... es lietuu staigaajos. un tad asaras ar lietus laaseem sajaucas un dzimst smaids.

neviens mani nezina, pat es pati ne.. un nesanaak man sevi atkost, lai arii kaa gribeetos.. nu, taa lai varu sevii ieksheeju mieru rast.

bet vakar baigi dadzi ar motocikliem brauca... un es arii gribeeju traukt liidzi. man grias sajust aatrumu, sajust veeja sitienus sejaa, taadus maigus, bet tomeer sitienus... esmu arii pie tiem pieraduse