Pēdējie iespaidi par kaķa saimnieka statusu

Pirms trim gadiem dalījos pirmajos iespaidos. Nu laiks pēdējiem.

Labie laiki
Dzīve ar kaķi bija laimīga un viegla. Sākotnējās veselības problēmas izzuda. Sevišķu uzmanību pievērsām mutes dobuma apkopei, jo kaķim bija kaudālais stomatīts. Bija arī hroniskas iesnas, dažbrīd asaroja acis. Visticamāk, pie vainas bija kaķu herpes, kalicivīruss un/vai cits līdzīgs vīruss.
Kaķis labi jutās gan pilsētā, gan laukos. Svešā sabiedrībā bija piesardzīgs, taču pakāpeniski atvērās un kļuva par mīļu draugu un atbalstītāju, iekarojot daudzu tuvinieku un paziņu sirdis.

Piena dziedzeru karcinoma
Pagājušā gada jūlijā kaķim diagnosticēja piena dziedzeru audzēju. Aptuveni 85 % gadījumos tas esot ļaundabīgs, diemžēl tā bija arī mūsu kaķim. Precizēšu, ka mans mājdzīvnieks bija sieviešu dzimtes, proti, kaķene, taču piena dziedzeru audzējs retos gadījumos var skart arī runčus. Šā audzēja risku var būtiski samazināt, ja kaķeni kastrē līdz gada (vēl jo labāk – līdz pusgada) vecumam. Mūsu kaķene tika kastrēta pieaugušā vecumā pēc nonākšanas patversmē. Diagnozes brīdī viņai oficiāli bija 4 gadi, taču aptaujātie veterinārārsti minēja, ka kaķenes patiesais vecums varētu būt ap 7-8 gadiem.
Veidojumu viena centimetra diametrā nejauši sataustīja veterinārārsts, pie kura devāmies raut zobu. Vēža diagnoze bija smags trieciens, domās jau atvadījos no mīļotā kaķa. Tomēr metastāžu nebija un lielāko daļu audzēja izoperēja. Pēc operācijas kaķene atkopās ātri un jutās labi. Profilaktiski apmeklējām klīniku, devām meloksikāmu, centāmies ārstēt vīrusu infekcijas un regulāri čamdījām kaķenes krūtis, lai konstatētu, vai audzējs nav atgriezies.

Limfoma tievajā zarnā
Pagāja pusgads, un kaķis palaikam sāka vemt un smādēt sauso barību, lai gan iepriekš deva tai priekšroku. Sākumā neko ļaunu nenojautām, jaunveidojumus nebijām sataustījuši. Vemšana kaķenei nebija raksturīga, izņemot gadījumus, kad viņa bija uzgrauzusi kādu telpaugu. Neatceros, ka šo trīs gadu un vienpadsmit dienu laikā viņa būtu kaut reizi atvēmusi spalvu kamolu. Divas nedēļas pēc epizožu sākuma beidzot aizvedām kaķi uz klīniku, kur tika konstatēts jaunveidojums vēdera dobumā. Sonogrāfijā bija redzams liels audzējs – ap 3 cm diametrā vismaz 5 cm garā posmā. Turklāt kaķis kopš iepriekšējās ārsta vizītes bija zaudējis 650 g svara. Prognoze bija drūma.
Lai noskaidrotu terapijas iespējas, nodevām audu paraugu analīzēm. Trīs nedēļas gaidījām rezultātu, taču paraugs izrādījās nederīgs. Nodot atkārtotu paraugu bija bezjēdzīgi, jo arī tas varētu būt nederīgs. Vienīgā alternatīva bija operācija. Lai gan ķirurgs bija pieredzējis un optimistisks, audzēju nebija iespējams atdalīt, saglabājot apkārtējos orgānus, proti, tievo zarnu, mezentēriju un limfmezglus.
Līdz atkārtoto analīžu rezultātiem pagāja vēl vairāk nekā mēnesis, līdz saņēmām diagnozi – vidēju līdz lielu šūnu limfoma. Sākām ķīmijterapiju atbilstoši “COP” protokolam, faktiski paliatīvo aprūpi. Tobrīd bija pagājuši jau vairāk nekā trīs mēneši kopš simptomu parādīšanās. Mājās devām prednizolona tabletes, maropitanta injekcijas, ringera laktātu ar sistēmu. Kaķis paspēja apmeklēt četras ķīmijterapijas sesijas. Dienā, kad bija paredzēta piektā reize, aizvedām kaķi uz eitanāziju.

Kā būtu, ja būtu
Ja man vēl kādreiz būs kaķis, es ātrāk un mērķtiecīgāk meklēšu medicīnisko palīdzību. Tagad jau aptuveni zināms, kuri ārsti pacientu uzreiz noraksta un kuri tomēr ir gatavi cīnīties, lai kaķis varētu baudīt kvalitatīvu dzīvi pēc iespējas ilgāk. Kaķis mums bija tuvs un mīļš ģimenes loceklis. Ja tas būtu cilvēks, tad nešaubīgi cīnītos līdz pēdējam. Diemžēl mēs paši jau daļēji padevāmies un neieguldījām visus 100 % cīņā par kaķa dzīvību, zaudējām daudz laika vizītēs un gaidot analīžu rezultātus.
Pēdējos dzīves mēnešos kaķim bija šķidra vēdera izeja. Nedēļas garumā devām kaķim “Da Forte” suspensiju, taču rezultātu nebija. Konsultējoties ar veterinārārstu, turpinājām to dot ilgāk, un vēdera izeja kļuva ļoti cieta. Iespējams, tas paātrināja kaķa bojāeju, jo vienā brīdī vēdera izeja vienkārši vairs nebija iespējama. Varbūt šķidrā vēdera izeja dotu kaķim vēl kaut nedaudz laika, pirms audzējs pilnībā nosprostojis zarnas.
Kaķa pēdējās dienās mēs to barojām ar šļirci, apetītes stimulantiem vairs nebija efekta. Nākamreiz es tik ļoti neiespringtu, bet censtos kaķim dot vairāk miera un mīlestības.
Eitanāzijas brīdī nedaudz disociējos un iztaujāju veterinārārstu par procedūras gaitu. Tā bija vienlaikus īsāka un garāka, nekā es gaidīju. Kaķim mirstot, veterinārārsts komentēja, ka sirds turpina stipri sisties. Kad kaķa krūtis pārstāja cilāties, tas bija atvieglojums. Kaķa aiziešana šķita mierīga, un priecājos, ka nevilcinājāmies un aiztaupījām kaķim vēl lielākas mokas. Veterinārārsts minēja, ka kaķis jau pats bija lēnām sācis dzist, jo ķermeņa temperatūra bija pazemināta. Nākamreiz es vienīgi vēlētos, lai pēdējais cilvēks, ko kaķis redz, ir arī kāds tuvinieks, nevis tikai veterinārārsts.

Beigas
Kaķa nāve ir vissmagākais tuvinieka zaudējums manā dzīvē. Par kaķi sēro arī citi ģimenes locekļi, un tas situāciju padara vēl skumjāku. Vēl pēdējās nedēļās kaķis devās pie ārdurvīm sagaidīt atgriežamies mājiniekus. Savā pēdējā rītā kaķis apmeklēja tualeti, kāpa gultā pie saimniekiem, uzticīgi dalījās mīlestībā. Turklāt kaķis jau nesen bija pārcietis citu vēzi un, visticamāk, vēl nebija sasniedzis otro gadu desmitu. Kaķis bija pelnījis dzīvot vēl ilgi un laimīgi.
Apguļoties gultā, joprojām šķiet, ka viņa pēc mirkļa pavērs durvis un pievienosies man līdzās uz segas, kā viņa mēdza darīt. “Tepat jau viņa ir.” Es negribu pierast pie bezkaķa dzīves, negribu viņu aizmirst, taču arī domāt par viņu nespēju.
Ceļā uz nākamajiem medību laukiem viņai līdzi devu pušķīti ripsāļa, ko viņai patika grauzt, apsietu ar diedziņu, ar kuru viņa mēdza spēlēties spēka gados. Uz viņas kapa mēs iestādījām mūžzaļu rododendru ar baltiem ziediem. Varbūt kādu dienu es spēšu pie viņas aiziet un pateikt vairāk par dažiem īsiem vārdiem.