Hogwarts Legacy (HL) apskats
Pabeidzu šo spēli 21. februārī, tāpēc, iespējams, dažas nianses jau būs pagaisušas no atmiņas.
Patīkamie iespaidi
1. Mūzika. Spilgts un viennozīmīgi patīkams iespaids. Vairāki skaņdarbi atgādināja Džona Viljamsa radīto skaņu celiņu Harija Potera (HP) filmām, uzburot HP pasaulei raksturīgo noskaņu.
Spilgtākie skaņu celiņa iespaidi: (1)
"Everybody Grab a Broom" (no 2:28), (2)
"The Halls of Hogwarts", (3)
"Soaring over Hogwarts". Arī aktieru darbs kopumā apmierināja, sevišķi galvenā varoņa (GV) sievietes balss. Interesanti, ka GV vīrieša balss ļoti līdzinās Daniela (Denjela) Redklifa balsij.
2. Cūkkārpa. Bija maģiski klejot pa Cūkkārpu un atrast slepenas telpas, tostarp tādas, kas nav attēlotas HP filmās, - virtuvi, klases telpas (alķīmijas, vientiešu mācības u. c.), bezgalvju medību un kora zāli, trofeju istabu, pasniedzēju dzīvojamās telpas, prefektu vannas istabu, visu četru namu dzīvojamās telpas un guļamistabas utt. Tāpat bija interesanti izpētīt Cūkkārpas apkaimi un Cūkmiestiņu. Īpaša bauda bija lidot pa pasauli ar slotaskātu vai zirgērgli. Spēlē ir tiešām daudz atsauču uz HP grāmatām un filmām. Vienīgā vilšanās bija Cūkkārpas ikoniskās kāpņu telpas trūkums.
3. Apģērbi. Mani aizrāva HL piedāvātās stila un modes iespējas. Vienīgais mīnuss, ka spēlē trūka tradicionālo burvja cepuru. Pirmo un vienīgo klasisko melno burvja platmali atradu vienu dienu, pirms spēli pabeidzu. Pozitīvi, ka var ātri un viegli mainīt vizuālo tēlu, neskatoties uz reālo aprīkojumu. Tomēr būtu vēl labāk, ja varētu saglabāt gatavus apģērbu komplektus - skolas formu mācībām, brīvā laika apģērbu pastaigai pa Cūkmiestiņu, kalambola formu lidošanas sacensībām u. tml.
4. Buramvārdi un cīņas. Spēlē ir iespēja apgūt 28 buramvārdus. Cīņas mani aizrāva vairāk, nekā gaidīju. Manuprāt, spēles izvēlētā pieeja HP pasaules cīņām ir veiksmīga. Lai gan cīņas nebija sarežģītas, bija interesanti meklēt katram pretiniekam veiksmīgāko uzbrukumu kombināciju un stratēģiju. Piemēram, cīnoties pret troļļiem vai dugbogiem (nezinu, vai ir kanonisks latviskojums). Aizrāva arī cīņas 1. un 2. pārbaudījuma noslēgumā un spēles pēdējā cīņa. Spēlē ir vienkārša, bet gudra mehānika ar dažādu veidu burvestībām, kas ļauj pārcirst dažādus pretinieka vairogus un liek sekot cīņas gaitai. Nedaudz apnicīgi, ka vienlaikus var izmantot tikai 21 buramvārdu, taču tos jebkurā brīdī var mainīt. Ja patīk mazāk agresīvs spēles stils, tikpat labi var cīnīties, izmantojot mikstūras un herboloģijas augus, kas spēlē ir patiesi spēcīgi. Spēlē ir iespēja izmantot arī nepieļaujamos lāstus.
5. Mīklas un sacensības. Lai gan mīklas lielākoties bija triviālas, daži uzdevumi ļāva arī nedaudz palauzīt galvu. Piemēram, depulso un šaha mīklas. Patika arī klaiņot pa kapenēm un mēģināt atrast visas lādes, nokļūt ikkatrā slepenajā stūrītī. Mīnuss, ka spārnardium lidiosa vairākās mīklās bija diezgan grūti kontrolēt. Aizrāva arī sacensības ar klasesbiedriem, piemēram, pieburšanas spēle, lidošanas sacīkstes un divkauju klubs. Sacensību varēja būt vēl vairāk.
6. Iespēja paglaudīt jebkuru kaķi visā spēles teritorijā.
7. Vairākas sižeta līnijas bija jautras un interesantas, tāpat varēja aprunāties ar visiem pasniedzējiem un uzzināt viņu biogrāfijas, iepazīt HP laika varoņu priekšgājējus (Vīzliji, Prūets, direktors Bleks, Stīgris u.c.).
Nepatīkamie iespaidi
1. Spēles galvenais sižets. Stāsts nebija pārlieku izstiepts, tāpēc nepaspēja apnikt, taču ideja bija diezgan banāla un pārspīlēti dramatiska, ņemot vērā, ka spēlētāja varonis ir 15 gadus jauns un tikai nesen atklājis burvja spējas. Lai spēli pabeigtu, jānogalina daudzi ienaidnieki. Protams, ka spēlē nogalināt ienaidniekus ir normāli, tomēr man tas likās par daudz un traumatiski 15 g.v. skolēnam.
2. Bezpersonisks galvenais varonis. Spēlē ir iespējas uzvesties kā pozitīvam vai negatīvam varonim, taču kopumā GV lēmumi ir maznozīmīgi un tikpat kā neietekmē sižetu. Dialogos dažkārt parādās atsauces uz GV namu un lēmumiem, kas ir patīkami. Lai dialogi būtu piemēroti jebkuram spēlētājam, atsaucoties uz GV, tajos dažkārt tiek izmantots vietniekvārds "they", kas izklausās nedabiski. Aina, kur GV nams pēdējā brīdī iegūst skolas kausu, bija pliekana un bezpersoniska - nams nosaukts par "their house" un "winner". Man tā bija vilšanās. Cik grūti vai dārgi būtu ierakstīt 4 dažādus teikumus uz spēles kopējā fona? Spēlētāja namam nav nozīmes, ja neskaita vienu nelielu spēles sižeta daļu, dažas papildu dialoga iespējas ar klasesbiedriem, skolas formas krāsas, kā arī nama telpas, kuras izskatās lieliski, bet kurām spēlē ir galvenokārt dekoratīva funkcija.
3. Pārāk maz iespēju iejusties Cūkkārpas skolēna mantijā. Protams, bez ikdienas mācībām, eksāmeniem un sēdēšanas bibliotēkā varēja iztikt. Taču daudzu lietu pietrūka. Dažas no tām: reāla punktu skaitīšana un sacensība par skolas kausu, kalambola spēles, ilgāka un aktīvāka dalība divkauju klubā, obligāta skolas formas valkāšana stundu laikā, iespēja apsēsties lielajā zālē pie galda kopā ar klasesbiedriem, iespēja nakšņot guļamistabā, nevis uz kailas grīdas, tuvāka draudzība ar klasesbiedriem. Pēdējo punktu vēl varētu attaisnot ar faktu, ka GV Cūkkārpā ir jaunpienācējs.
4. Milzīgā karte. Klejot pa spēles teritoriju bija vizuāli patīkams piedzīvojums, taču liela daļa kartes bija aizpildīta ar repetitīvu saturu, pretiniekiem un uzdevumiem. Tuvojoties spēles beigām, motivācija izošņāt katru kartes stūrīti bija zudusi. Galu galā apstājos, kad bija izpildīti 96 % spēles.
5. Vajadzību istaba. Pārāk liela, pārspīlēti smalka un krāšņa. Ērti, ka viss nepieciešamais aprīkojums ir vienuviet, tomēr tas viss vienam skolēnam liekas par daudz. Galu galā augus var audzēt arī siltumnīcās, mikstūras var brūvēt mikstūru klasē, dzīvnieku spalvas liktos dabiskāk ievākt brīvā dabā vai iegādāties veikalā. Mikstūras varēja būt daudzveidīgākas un sarežģītākas. Dzīvnieku tvarstīšana un audzēšana likās nepareiza, taču bez tā spēlē progresēt nebija iespējams. Tomēr dzīvnieki bija piemīlīgi un vajadzību istabas mikromenedžmenta līmenis bija zems, to varēja arī ignorēt.
6. Trūcīgas atsauces uz spēles periodu. Spēles darbība notiek 19. gs. beigās. Taču, ja neskaita savdabīgo modi - neņemos spriest par tās atbilstību laikmetam -, spēlē tas parādās maz. Cūkkārpas ekspresis vizuāli izskatās tāpat kā 20. gs. 90. gados, lai gan filmā izmantotā lokomotīve radīta tikai 1937. gadā. Burvju sabiedrība izskatās multikulturālāka, mūsdienīgāka nekā 20. gs. 90. gados - dažādu rasu, tautību pārstāvji, lesbietes, transpersona. Spēlē nav sasaistes ar vientiešu pasaules norisēm. Arī burvju pasaules kontekstā vēsturiskais fons nesniedza daudz jaunas informācijas.
7. Zirnekļi. Bija apnicīgi kauties ar vieniem un tiem pašiem pretiniekiem, tostarp bija daudz jācīnās ar agresīviem zirnekļiem, kas man likās ļoti nepatīkami. Spēlē, par laimi, bija pieejami triviāli veidi, kā uzvarēt šos briesmoņus, taču tas tik un tā bija atbaidoši.
8. Ļoti ierobežotas iespējas mainīt varoņa vizuālo tēlu. Var mainīt sejas formu, ādas un acu krāsu, uzacu formu un krāsu, frizūru un matu krāsu, taču ne auguma aprises, mutes/deguna formu, lūpu krāsu u.tml.
Nobeigums
Man kā jaunības dienu HP entuziastam HL likās aizraujoša un radīja daudz patīkamu emociju. Novērtēju, ka spēli varēja pabeigt salīdzinoši ātri. Mierīgā gaitā, pievēršoties visiem uzdevumiem un glaudot katru kaķi, man tas prasīja 67 h. Kopumā būtu paticis lielāks akcents uz skolu, sociālo dzīvi un mācībām, nevis pasaules glābšanu. Par laimi, tam ir fanstāsti.