Lobstrominous

Tā sajūta, kad pēc atmiņas eksperimenta veikšanas, atceries, ka apsolīji kādam kaut ko atgādināt, bet neatceries kam un ko...

Cita starpā, joprojām ir brīvas vietas šodien 15.00, 16.15, 17:30 un 18:45, Blaumaņa ielā. Atsauksmes pagaidām pozitīvas.

Neticami, bet izdevās dabūt telpu centrā eksperimentam. Attiecīgi sirsnīgi aicinu piedalīties atmiņas izpētes pasākumā, tas prasīs vien 45 minūtes un rezultātā ļoti ticams uzzināsiet ko jaunu par to, cik maz sev varam uzticēties. (Svārstīgajiem - būs arī tēja un cepumi). 

Kaķim depresija.

Mēs bijām Japānā - es, mana māsa, mamma, tētis un jau 11 gadus kā mirusī ome, kura šo braucienu bija noorganizējusi. Bet mēs nebraucām vienkārši uz Japānu, mēs braucām uz konkrētu viesnīcu un tur bija jāskatās Godzilla (kuru es nekad neesmu redzējusi)un viesnīcas pakalpojums bija nodrošināt pēc iespējas reālistiskāku sajūtu, tādēļ diennakti viesnīca šūpojās un bija drausmīgs troksnis un pa logu varēja redzēt zvīņainu monstru, kurš spēja lidot. Un es dabūju smadzeņu satricinājumu, jo biju pieliekusies pie atvilktnes brīdī, kad godzilla uzsita ar kāju un viss traki nolīgojās.

Nu jā, un pēc tam jau es nesapratu vairs vispār neko, jo bija evakuācija, bet godzillas vairs nebija un ārā spīdēja skaista saule, un es sēdēju uz dīvāna, kam bija lūpu forma un tas pats izplivinājās ārā pa durvīm, kamēr es sēdēju glītā pozā.

Oh, dear, oh, my.

Pēdējo mēnešu laikā par manu daļēju piespiedu hobiju/nepieciešamību ir kļuvusi darba sludinājumu lasīšana. Joprojām vislielāko sajūsmu sagādā divas standarta neko neizsakošās frāzes - dinamiska darba vide un konkurētspējīgs atalgojums.

Visādi citādi darba tirgus mani joprojām dzen izmisumā, jo praktiski visur pietiek dzirdēt vārdus "pusslodze" vai "students", lai atkārtots telefona zvans vairs nesekotu.

Viena lieta gan ir, Parīzē redzētie policisti tomēr ir tīri smukiņi.

Šodien skatīju van Gogu un Monē, gandrīz redzēju Tour de France un biju milzīgā flīmārketā, kur varēja nopirkt lustru pa 4000€.

Tūdaļ beigsies iegādātais wifi (Parīze bezmaksas wifi neatbalsta), attiecīgi uzredzi.

Parīze ir liela. Nu, tā, ka tiešām liela. Un tur ir karsts un daudz cilvēku un milzīgs troksnis. Parīze ir arī skaista.

Vakar uzbraucu vecā liftā Eifeļtornim līdz pusei. Smuki, nu. Katedrāli redzēju. Kad būšu tam gatava, braukšu uz Parīzi rakstīt savu lielo romānu un to darīšu tur. Biju Luvrā, kas ir vispār, nu, tā, ka vispār. Pavadījām tur četras stundas, pārgurām un neko arī neredzējām.

Atgriezāmies viesnīcā atvilkt elpu, izrādās blakus Republikas laukumā piketē pret Izraēlas rīcību. Policija visur. Troksnis, dūmi, šaudīšanās. Mēs pārbijušās. Kad pieklusa, runājam ar administrtoru, izrādās tā tāda nedēļas nogaļu izklaide. Sweet!

Labi, laiks sardīnēm.

- Ko tu šodien darīji?
- Noskuvu kaķi.

Nakts. Tumšs. Vēl nav pat četri.

Dzirdu piebraucam auto. Atveras durvis, izkāpj cilvēki. Attāla murdoņa, īsas sarunas, neizšķiru vārdus. Dīvaini trokšņi. Esmu puspamodusies un kļūstu arvien vairāk nomodā. Pēkšņi saprotu trokšņa izcelsmi - tāda skaņa rodas, kad tiek taisīta vaļā līmlente. Iztēlē redzu tieši aiz loga mašīnu, no kuras ārā izkāpuši vīrieši melnās maskās notin ar melnu izolācijas lenti līķi, kam ap galvu apsiets maiss un mani izbrīna vienīgi tas, kāpēc gan lai kāds to darītu uz samērā dzīvas ielas, pa kuru mašīnas kursē 24/7.

Ap šo brīdi mana iztēle liek man sastingt, neuzdrošinos izdot ne skaņu, kur nu vēl slēgt iekšā gaismu un skatīties, kas tur īsti notiek, jo esmu pilnīgi droša, ka kuru katru brīdi atskanēs stikla šķindoņa un iekšā dzīvoklī iemetīsies tie paši slepkavnieciskie bandīti.

Pēc minūtēm piecpadsmit biju pietiekami pamodusies, lai apjēgtu, ka manām bailēm ir samērā vājš pamatojums, palūrēju laukā pa logu - kāds, iespējams Latvijas Ceļi, pulkstens četrus rītā ir uzskatījuši par optimālo laiku, lai atjaunotu līniju krāsojumu uz ielām.

Tas man par Spooks skatīšanos īsi pirms gulētiešanas.

Man caurmērā patīk būt mūžīgajam studentam un rēķinos, ka man priekšā ir vēl vismaz septiņi gadi, ko mācīties intensīvi.

Vienlaikus, kad tā apsēžos un padomāju, parādās kaut kāda tāda mazvērtības sajūta.

Man ir 27 gadi. Tā kā visu mūžu esmu mācījusies/studējusi (atskaitot to vienu gadu starp bakalauriem, kad pārcēlos uz Porto, lai pēc pāris mēnešiem atgrieztos) mana darba pieredze ir maigi izsakoties sūdīga - kaut kāds samērā labs tulkotājs bērnībā biju, kopš tā laika viens vienīgs klientu serviss, jo pilnu slodzi ar mācībām kopā nevelku un normāls pusslodzes darbs ir utopisks brīnums, kuru tā arī nav izdevies atrast. Šobrīd man bakalaurā jāmācās vēl viens gads. Un tad jācer, ka tikšu savā sapņu maģistrantūrā, nevis nofeilošu, piemēram, ar bakalaura darbu un finišā nonākšu tāpat kā filologus absolvējot.

Jūtos baigi smagi nofeilojusi kaut kur savā dzīvē un darba meklējumi pašapziņu atgūt nepalīdz.

Sakodu zobus un ķēros pie kursa darba, galīgi negribas maksāt par aizstāvēšanu, vajadzētu pie pirmās iespējas nolikt.

Interesanti tie rezultāti, garšo pēc vēl.

Cita starpā, brīvprātīgie joprojām vajadzīgi. Varbūt kāds vēlas uzzināt savu atmiņas apjomu un ir gatavs ziedot 45 minūtes sava dārgā laika?

Telefons piekāsa, pateica, ka ārā 15 grādi. Uzvilku jaku un tagad sautējos.

Izņēmu MR rezultātus, gandrīz nedēļu vajadzēja saņemties, lai aizietu pakaļ. Viss ok, protams. Interesnti, vai pienāks tāds brīdis, kad man nebūs bail?

Pamodos ellē, kurā mani nekaunīgi ierāva F un kaķi - iekšējais un kaimiņu, kas katrs savā pusē durvīm baurēja cik spēka.

Atvēru ēpastiņu un pretī skatījās e-pasts no iestādes TVshop ar piedāvājumu uzzināt, ko vīrietis pamana mīlējoties un kā kļūt par sapņu sievieti...

Kārtoju grāmatplauktu. Saliku visas grāmatas smuki vertikāli. Nebija labi. Saliku grāmatas pa autoriem kopā. Nebija labi. Šobrīd jūtu, ka ideālais variants būtu salikt grāmatas pēc tematikas un alfabēta secībā.

Ak, skatien sevī, ko tu redzi?

Atceros, kā reiz viena bipolārā paciente teica, ka tad, kad viņai ir maniakālā fāze, domas aulēkšojot.
Man arī šobrīd domas skrien tik ātri, ka nespēju tām izsekot, nespēju viņas savaldīt. Kleperi tādi!

Sēžu pie tranksripcijām un domāju - kā man vispār atļāva pabeigt teorētisko kursu? Un vēl 9 ielikt?
Reāli viss, ko esmu darījusi ir bijis tieši tas, ko darīt nevajag.
Apsveru domu ieslēgties dzīvoklī un palikt te, līdz mani pa logu ārā izcels ugunsdzēsēji.
Reti riebīga sajūta.

Sasadzēros vīgriežu tēju un nu ačes līp ciet...

Bet iekšā apņemšanās pabeigt vismaz pusi prakses atskaites...

Reizēm es sev apbrīnojami krītu uz nerviem. Kā, piemēram, šorīt, kad desmit minūtes pa dušas aizkaru dzenāju zirnekli, cenšoties to dabūt prom, lai nejauši nenoslīcinātu, jo zirneklis jau arī dzīva būtnīte ir (kaut arī šis nebija no intelektuāļiem).

Nu, jā, es arī nebūtu laimīga, ja viņs man nejauši uzkristu uz galvas. Vai kājas.

Un tomēr, noturējos un nerāvu F augšā, lai tiek galā ar astoņkājaino monstru, kura pašmērķis ir mani nogalināt.