Lobstrominous

Reizēm es sev apbrīnojami krītu uz nerviem. Kā, piemēram, šorīt, kad desmit minūtes pa dušas aizkaru dzenāju zirnekli, cenšoties to dabūt prom, lai nejauši nenoslīcinātu, jo zirneklis jau arī dzīva būtnīte ir (kaut arī šis nebija no intelektuāļiem).

Nu, jā, es arī nebūtu laimīga, ja viņs man nejauši uzkristu uz galvas. Vai kājas.

Un tomēr, noturējos un nerāvu F augšā, lai tiek galā ar astoņkājaino monstru, kura pašmērķis ir mani nogalināt.