Lobstrominous

Biju safrizēties, galva krietni vieglāka. Gribējās tādu draiskāku frizūru, friziere piekrita, ar frāzi, ka man ir ļoti nopietna seja un asimetrisks griezums to padarītu nebēdnīgāku.

Nē, nu, nogriezts smuki, man patīk, bet ko lai dara, ja ģenētika piespēlējusi nemainīgi nopietnu ģīmi, kam pat matu griezums nepalīdz.

Es esmu pārgurusi un izbesījusies un izpumpējusies un ir tikai trešā mācību nedēļa un man pat nav intensīvs lekciju grafiks.

Bet... šorīt bija darba sapulce pus9 no rīta vietā, kur man ļoti, ļoti patīk un darbs izskatās interesants, bet laiki šobrīd man ir tādi, ka neko diži tur nemaksās. Un piektdien piezvanīja un uzaicināja uz darba interviju vieta, kur piedāvātais amats nav gluži kārots, bet visticamākais tur man maksās ciešami. Un man ir pilnīgi idiotiski mati un uz e-pastu par universitātes praksi saņēmu atbildi, ka esmu vēl viena prakses meklētāja (vai tiešām neviens nemāca kā rakstīt e-pastus svešiem cilvēkiem?)

Un šobrīd ir ieslēdzies izmisums, gribas palīst zem segas un raudāt, raudāt un raudāt, bet nesanāk un pēc pāris stundām ir jābūt lekcijās.

Ļoti pretojos vēlmei pamest universitāti, bet jāatzīst, ka šī vēlme ir parādījusies un kļūst arvien spēcīgāka.

Es saprotu, kāda jēga Mātei Dabai no bitēm un tauriņiem - apputeksnē ziedus, no zirnekļiem - populācijas kontrole. Bet kāds pasaulei labums no odiem?

Gulētas 5 stundas un pēc 40 min darba intervija...

P.S. Padomāju... A kāda jēga Mātei Dabai no manis?

Sēžu autobusā, kas apstājas pie dzelzsceļa pārbrauktuves. Sarkans. Paskatos laukāpa logu, tur trīsmetrīga Ušakova seja smaida man, staro kā tāda maija saulīte.

Mani pārņēma tieksme pēc vandālisma un gluži neviļus iztēlojos olu sašķīstam pret tiem apaļajiem vaidziņiem. Interesants aspekts, kādu nebiju līdz šim sevī pamanījusi.

Tagad es zinu, no kurienes nāk visi pirmsvēlēšanu reitingi...

Man tiešām patīk mācīties bibliotēkā. Pirmkārt, tur smaržo pēc grāmatām. Otrkārt, tur ir tā fantastiskā iespēja meklēt. Zinu, tagad viss ir digitalizēti un tikai ievadi atslēgas vārdu un nospied meklēt, bet lasītavā... tu pieej pie plaukta, ieraugi grāmatu, kas varētu atbilst tavam mērķim. Paņem to, apsēdies, atver, sāc lasīt, ieraugi vēl vienu atslēgas vārdu, atgriezies pie plaukta, apsēdies, atver, sāc lasīt, sastopies ar vēl kaut ko. Un ver tikai grāmatas vaļā vienu pēc otras, pieraksti uz lapiņas sev vien saprotamu šifru un beigās izej no bibliotēkas ar labi padarīta darba sajūtu, iedvesmots un laimīgs.

Interesanti novērot, ka kāds no cibas izrādās ir bijušais kolēģis. Un tev nav ne jausmas, kurš.

Turpinot, novērojams, ka RSU nav maģiski mainījusies vienas vasaras laikā un haoss turpinās.

Stresiņš, jo šodien pirmo reizi neiropsiholoģija. Šodien tad arī redzēsim, vai man pietiek prāta, lai mācītos to, kas interesē.

Trolejbusā kāpt, lai aizbrauktu no Stacijas līdz Merķeļa ielai? Nopietni?

Piefiksēju pēdējā laika noslieci censties neizmantot antonīmus un kategorijas, bet censties savas domas papludināt, iziet ārpus "melns-balts" rāmjiem. Jāatzīst, ka vieglāk ir vērtēt visu kategoriski un citai krāsai vajag zināmu prāta piepūli.

Pirmā darba intervija pēdējā - ak, dievs - pusgada laikā. (Nē, telefona interviju ar filipīnieti es neskaitu).

Ne nu gluži apskaitos vai aizkaitinājos, bet kaut kā tā riebīgi palika.

Meklēju darbu, aktīvi, daudz. Ieraugu piemērotu vakanci - sūtu cv. Ok, šoreiz mana vaina, nepiefiksēju, ka prakses vakance, bet nu ne par to ir runa (par bezmaksas darba spēku parunāsim citreiz).

Stāsts par to, ka pirmdienas rītā saņemu uzaicinājumu uz darba interviju, kas izpaužas kā jautājums vai varu ierasties tajā un tajā laikā tajā un tajā dienā. Ne paraksta, nekā, nekādas papildus informācijas un uzruna uz "tu". Nu neko, aizsūtīju e-pastu, ka piekrītu, caurskatīju sludinājumu, piefiksēju, ka norādīts, ka tā ir prakses vakance. Pienākumu saraksts diezgan nopietns, nodomāju pajautāt, konkretizēt vai tā tiešām ir prakses vakance. Šorīt no rīta saņēmu strupu atbildi, ka tā taču esot rakstīts un galu galā "Vai tu šodien būsi uz interviju".

Ziniet... ja man tur tagad piedāvātu darbu uz pusslodzi pa 1000neur es vēl piecreiz padomātu vai piekrist. Es saprotu, ja uzņēmums vēlas demonstrēt draudzīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret saviem (potenciālajiem) darbiniekiem, tomēr... Ir jāievēro zināmas formalitātes, kaut vai tas pats elementārais sveiciens un paraksts. Ok, ar "Tu" pati sagrēkojos, kad runāju atmiņas eksperimentu, tomēr gribētos cerēt, ka citādi atbildes e-pastos ieturēju kaut kādu nebūt formalitāti un pieklājību.

Neko, pateicu paldies par piedāvājumu, bet prakses vakance nebūs īsti manās interesēs (attiecīgajā jomā pieredze ir gana liela, lai to darītu bez maksas).

Darba meklējumi turpinās.

Vannas istabas zirneklis sadzīvojis bērnus - ja ieskatās, var redzēt tādu caurspīdīgu bumbiņu tīklā, pilnu mazām zirnekļa galviņām.

Es neesmu laimīga, bet... kā lai izmet slapjajā, aukstajā pasaulē vientuļo māti ar pārsimts bērniem?

Raiba nedēļas nogale. Redzēju, kā lāse* paceļas gaisā, nevis krīt lejā, kā lāses to parasti dara, pirmo reizi biju Mālpilī, sēdēju mašīnā, kas brauca uz riņķi, lai noķertu lāsi*, kad tā nolēma tomēr krist lejā un visbeidzot brikšņoju pa mežu vienīgi, lai ieraudzītu, ka tā nolaidusies kokā, kurš bija gauži augsts.

Mani apmeklēja arī atziņa, ka mežā man nav itin nekādas izpratnes par virzienu no kura esmu nākusi un uz kuru man iet, tādēļ diezgan dīvainas sajūtas bija vienai pašai atrast ceļu uz ceļu un atpakaļ no tā. Un šorīt sajūta it kā būtu pāri pārbraucis apjokotais redneku kombains. Toties pagaidām izskatās, ka nenoķēru nevienu ērci, kas jau ir patīkami un arī visai labi miedziņš nāca.

Un nevajag bēdāt, agri vai vēlu visas lāses* mājas atradīs.

Protams, dien dienā varu snaust kā susļiks, bet, kad vajag, miegs nenāk ne lūdzams. Šodien visa diena solās būt pilna un interesanta, bet es aizmigu pēc trijiem un pamodos sešos...

Labrīt, eju taisīt brokastis.

Izgājšnakt uzrāvos augšā 4 no rīta - šķiet, bija roka notirpusi un neļāva gulēt. Bet ne par to ir stāsts. Lai labāk iemigtu, man patīk domāt labas domas, iztēloties patīkamus scenārijus, bet šoreiz jutos tik nelaimīga, ka nespēju redzēt neko labu, ne mazāko gaismas stariņu.

Tagad nevaru saprast, vai tiešām tā jūtos konstanti, bet to sekmīgi slēpju pati no sevis vai varbūt tas ir tāds viens gadījums un vairs neatkārtosies un patiesībā joprojām esmu cerīgs cilvēks.

Rokas, kājas kā ledus, toties savadīju datus.

Skumīgi, no vienas puses ir nedaudz nogurums būt mūžīgajam studentam (un attiecīgi brīvo laiku pavadīt mācoties), no otras - nav ne jausmas, kā identificēties ar ko citu? Jauki būtu, ja Nezināmais būtu vēl tā pavairāk prātiņa iedalījis, mazāk darba būtu jāiegulda un tagad varbūt pat kaut kur būtu (piemēram, darbā par kuru maksā).