Lobstrominous

Raiba nedēļas nogale. Redzēju, kā lāse* paceļas gaisā, nevis krīt lejā, kā lāses to parasti dara, pirmo reizi biju Mālpilī, sēdēju mašīnā, kas brauca uz riņķi, lai noķertu lāsi*, kad tā nolēma tomēr krist lejā un visbeidzot brikšņoju pa mežu vienīgi, lai ieraudzītu, ka tā nolaidusies kokā, kurš bija gauži augsts.

Mani apmeklēja arī atziņa, ka mežā man nav itin nekādas izpratnes par virzienu no kura esmu nākusi un uz kuru man iet, tādēļ diezgan dīvainas sajūtas bija vienai pašai atrast ceļu uz ceļu un atpakaļ no tā. Un šorīt sajūta it kā būtu pāri pārbraucis apjokotais redneku kombains. Toties pagaidām izskatās, ka nenoķēru nevienu ērci, kas jau ir patīkami un arī visai labi miedziņš nāca.

Un nevajag bēdāt, agri vai vēlu visas lāses* mājas atradīs.