Lobstrominous

Nakts. Tumšs. Vēl nav pat četri.

Dzirdu piebraucam auto. Atveras durvis, izkāpj cilvēki. Attāla murdoņa, īsas sarunas, neizšķiru vārdus. Dīvaini trokšņi. Esmu puspamodusies un kļūstu arvien vairāk nomodā. Pēkšņi saprotu trokšņa izcelsmi - tāda skaņa rodas, kad tiek taisīta vaļā līmlente. Iztēlē redzu tieši aiz loga mašīnu, no kuras ārā izkāpuši vīrieši melnās maskās notin ar melnu izolācijas lenti līķi, kam ap galvu apsiets maiss un mani izbrīna vienīgi tas, kāpēc gan lai kāds to darītu uz samērā dzīvas ielas, pa kuru mašīnas kursē 24/7.

Ap šo brīdi mana iztēle liek man sastingt, neuzdrošinos izdot ne skaņu, kur nu vēl slēgt iekšā gaismu un skatīties, kas tur īsti notiek, jo esmu pilnīgi droša, ka kuru katru brīdi atskanēs stikla šķindoņa un iekšā dzīvoklī iemetīsies tie paši slepkavnieciskie bandīti.

Pēc minūtēm piecpadsmit biju pietiekami pamodusies, lai apjēgtu, ka manām bailēm ir samērā vājš pamatojums, palūrēju laukā pa logu - kāds, iespējams Latvijas Ceļi, pulkstens četrus rītā ir uzskatījuši par optimālo laiku, lai atjaunotu līniju krāsojumu uz ielām.

Tas man par Spooks skatīšanos īsi pirms gulētiešanas.