Lobstrominous

Man caurmērā patīk būt mūžīgajam studentam un rēķinos, ka man priekšā ir vēl vismaz septiņi gadi, ko mācīties intensīvi.

Vienlaikus, kad tā apsēžos un padomāju, parādās kaut kāda tāda mazvērtības sajūta.

Man ir 27 gadi. Tā kā visu mūžu esmu mācījusies/studējusi (atskaitot to vienu gadu starp bakalauriem, kad pārcēlos uz Porto, lai pēc pāris mēnešiem atgrieztos) mana darba pieredze ir maigi izsakoties sūdīga - kaut kāds samērā labs tulkotājs bērnībā biju, kopš tā laika viens vienīgs klientu serviss, jo pilnu slodzi ar mācībām kopā nevelku un normāls pusslodzes darbs ir utopisks brīnums, kuru tā arī nav izdevies atrast. Šobrīd man bakalaurā jāmācās vēl viens gads. Un tad jācer, ka tikšu savā sapņu maģistrantūrā, nevis nofeilošu, piemēram, ar bakalaura darbu un finišā nonākšu tāpat kā filologus absolvējot.

Jūtos baigi smagi nofeilojusi kaut kur savā dzīvē un darba meklējumi pašapziņu atgūt nepalīdz.