Par ārstiem un depresiju
Šodien aizgāju pie neirologa, kā jau cītīgai epileptiķei ar caurumu galvā pienākas. Uztaisīju jaunu EEG ar labāk ziņām par tipiskas aktivitātes nereģistrēšanos, cerībā, ka man beidzot sāks samazināt zāles vai vismaz izteiks komplimentu par sekmīgo veseļošanās procesu vai uzslavēs manu šodienas apģērba izvēli. A nekā.
Viss sākās skaisti ar stundas sēdēšanu rindā. Neko neteiktu, ja šis būtu bezmaksas pasākums, bet 15 ls ir un paliek 15 ls. Nu lai jau, visādi gadās. Beidzot pienāk mana kārta. Jautā, kā tad man iet. Saku, ka viss baigi labi, lēkmju nav, reiboņu nav, tik pāris reizes auras bijušas. Nu ja, acis lielas, viss ir slikti, mirīs nost. Žigli paķer jauno EEG un tik rāda - te ir saasinājums, te ir saasinājums. Prasu, kurā vietā tad ir tas saasinājums, jo man pie hiperventilācijas galva dulla palika. Izrādās viņa ačgārni skatījusies rezultātus. Bet, lai būtu kā būdams, saasinājums ir un punkts. Neko darīt, štellējam jaunas zāles klāt. Bet nu šitās tikai vakarā, jo pēc tam miegs nāk un liels nogurums. Saku, ka šitā īsti neies krastā, jo es studēju un strādāju un man tomēr eksāmeni no rītiem ir. Labi, lai dzerot pusīti un nedzerot pirms eksāmeniem. Oukei, derēs. Tik vēl piebilde, lai uzmanos ar alkoholu, šitās zāles ar to kopā neejot. Saku, ka nedzeru vispār un nekad. Atkal lielās acis, nu pienākums esot pastāstīt. Pieklājīgi pasmaidu.
Saruna tā vārgi rosās, jo lāgā nepatīk tas, ka mācos. Prasa, ko tad studēju. Psiholoģiju. Ā, tad jau neesot pārāk liela slodze. Atkal pasmaidu. It kā jau nē, bet RSU tomēr. Klusums. Ko jūs pēc tam darīsiet? Psihologus tagad visas skolas spļauj laukā. Saku, ka grasos studēt maģistrantūrā ārzemēs kognitīvo psiholoģiju vai neiropsiholoģiju. Klusums. Piebilstu, ka Latvijā tādu speciālistu praktiski nav. Klusums. Viņai šķiet, ka vispār nav. Pieklājīgi pasmaidu un paskaidroju, ka viena vai divas ir un palīdz bērniem ar autismu. Nu tad skaidrs.
Saruna rosās tālāk līdz tiekam pie pārbaužu regularitātes. Baisas muļķības neiroķirurgs sarunājis, MR jātaisa vismaz 2 reizes gadā. Un vispār, lai es pārāk nesatraucoties. Man esot bijis tik vieglā stadijā, ka ir reāla iespēja normālu laiku nodzīvot. Atspiedu galvu plaukstā, lai aizkavētu žokli no atkāršanās.
Vārdu sakot, izgāju no kabineta, jūtoties kā topošais dārzenis, kam vispār īsti tiesību dzīvot nav.
Bet vispār tiem ārstiem, kas brīnās, ka arī epileptiķi spēj augt un attīstīties un ne tikai vēlas dzīvot normālu dzīvi, bet to arī dara -
Tā ir tikai epilepsija! Beidziet iztēlot mūs kā lobotomijas pacientus!
Viss sākās skaisti ar stundas sēdēšanu rindā. Neko neteiktu, ja šis būtu bezmaksas pasākums, bet 15 ls ir un paliek 15 ls. Nu lai jau, visādi gadās. Beidzot pienāk mana kārta. Jautā, kā tad man iet. Saku, ka viss baigi labi, lēkmju nav, reiboņu nav, tik pāris reizes auras bijušas. Nu ja, acis lielas, viss ir slikti, mirīs nost. Žigli paķer jauno EEG un tik rāda - te ir saasinājums, te ir saasinājums. Prasu, kurā vietā tad ir tas saasinājums, jo man pie hiperventilācijas galva dulla palika. Izrādās viņa ačgārni skatījusies rezultātus. Bet, lai būtu kā būdams, saasinājums ir un punkts. Neko darīt, štellējam jaunas zāles klāt. Bet nu šitās tikai vakarā, jo pēc tam miegs nāk un liels nogurums. Saku, ka šitā īsti neies krastā, jo es studēju un strādāju un man tomēr eksāmeni no rītiem ir. Labi, lai dzerot pusīti un nedzerot pirms eksāmeniem. Oukei, derēs. Tik vēl piebilde, lai uzmanos ar alkoholu, šitās zāles ar to kopā neejot. Saku, ka nedzeru vispār un nekad. Atkal lielās acis, nu pienākums esot pastāstīt. Pieklājīgi pasmaidu.
Saruna tā vārgi rosās, jo lāgā nepatīk tas, ka mācos. Prasa, ko tad studēju. Psiholoģiju. Ā, tad jau neesot pārāk liela slodze. Atkal pasmaidu. It kā jau nē, bet RSU tomēr. Klusums. Ko jūs pēc tam darīsiet? Psihologus tagad visas skolas spļauj laukā. Saku, ka grasos studēt maģistrantūrā ārzemēs kognitīvo psiholoģiju vai neiropsiholoģiju. Klusums. Piebilstu, ka Latvijā tādu speciālistu praktiski nav. Klusums. Viņai šķiet, ka vispār nav. Pieklājīgi pasmaidu un paskaidroju, ka viena vai divas ir un palīdz bērniem ar autismu. Nu tad skaidrs.
Saruna rosās tālāk līdz tiekam pie pārbaužu regularitātes. Baisas muļķības neiroķirurgs sarunājis, MR jātaisa vismaz 2 reizes gadā. Un vispār, lai es pārāk nesatraucoties. Man esot bijis tik vieglā stadijā, ka ir reāla iespēja normālu laiku nodzīvot. Atspiedu galvu plaukstā, lai aizkavētu žokli no atkāršanās.
Vārdu sakot, izgāju no kabineta, jūtoties kā topošais dārzenis, kam vispār īsti tiesību dzīvot nav.
Bet vispār tiem ārstiem, kas brīnās, ka arī epileptiķi spēj augt un attīstīties un ne tikai vēlas dzīvot normālu dzīvi, bet to arī dara -
Tā ir tikai epilepsija! Beidziet iztēlot mūs kā lobotomijas pacientus!
Vari uzmest aci www.kamertons.lv
Bet vispār es LOLoju-no kurienes viņa ir nokritusi, zinu dafiga epileptiķu, kas ēd zāles un dzīvo, un neko. Galnais tik to vienu ļauno pokemonu sēriju neskatīties un Tumblr nesēdēt, I guess.
Ar neirologiem vispār tā grūti, jo savā mūžā esmu izmēģinājusi daudzus un dažādus un šajā laikā simpātijas radās tikai pret divām. No vienas nācās atteikties, jo viņa ārstēja tikai bērnus, no otras - es biju pārāk jauna. Pēc tam ir nākuši dažād - tādi, kas naudu prasa, tādi, kas lamā, tādi, kas katrā reizē piespēlē citu diagnozi u.t.t. u.t.t.