Kādā Rīgas bāra sarkanajā dibentelpā. Nedaudz šķībi, spilgti apdrukāti galdiņi. Uz galda ledus tēja un karstais rums, pa roku galam nomests labas poligrāfiskās kvalitātes žurnāls. No virtuves peld ķiplokgrauzdiņu smaka. Sajaucoties ar cigarešu dūmiem tā rada šausminošu kokteili.

ORKĀTSS: (viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ it kā šūpuļtīklā) Cilvēks nav atdalāms no savām domām. Kā es varu veidot attiecības ar savām domām, ja domas esmu es, bet es esmu domas? Lai veidotos attiecības nepieciešami divi subjekti.

ĪGLA: (cilvēks ar pārcilvēcīgi lielām acīm): Man prātā ienāca doma, ka varētu rīt neiet uz skolu, bet tad es atcerējos savu māmuļu un sāku domāt, ka tomēr jāiet. Tā ir viena doma ("vai iet rīt uz skolu?") vai divas ("iet uz skolu" un "neiet uz skolu")?

ORKĀTSS: Šķiet, ka divas neatkarīgas, bet savā starpā saistītas domas.

ĪGLA: Domas savā starpā cīnās. Kura savāks vairāk argumentu. Cīņa arī ir attiecības.

ORKĀTSS: Nu jā, bet attiecības jau ir starp domām, nevis man ar domām. Un argumentus jau es pats meklēju, tikai pēc tam sadalu starp domām... Bet tas laikam šoreiz nav svarīgi.

ĪGLA: Bet tu neesi atdalāms no savām domām. Vai arī no domas?

ORKĀTSS: Jā, arī no domas.

ĪGLA: Nu tad sanāk, ja manas domas esmu es, tad doma "iet" ir es un arī doma "neiet" ir es.
Ja attiecības ir iespējamas starp "iet" un "neiet", tad iespējamas ir arī attiecības starp mani un "iet", mani un "neiet" un galu galā mani un mani!

1:0 ĪGLA labā

Amorāle: Es esmu manas domas, bet mana doma neesmu es. Es (tāpat kā jebkurš cits, kam galvā ir vairāk nekā viena doma) ar viņām varu veidot attiecības, arī visneiedomājamākās un pretdabiskākās attiecības, galu galā pat attiecības ar vairākām vienlaikus!