Viena no foršākajām manas infantilitātes pamatpazīmēm - man vajag domāt nevis, lai ticētu, bet lai neticētu. Piemēram, kad man bija 13 vai 14 gadu un Andris Bērziņš vēl bija ministru prezidents... Es izlasīju avīzē, ka viņš M6 katru sestdienu spēlējot zolīti. Likās kaut kād dīvaini, jo tā bija kaukāda panku vieta. Stāstīju māsai kā baigo joku, bet izrādījās, ka tā bija 1. aprīļa avīze... Arī toreiz, kad Panorāmā Volmārs līgojās Bastejkalna pakājē un teica, ka zemestrīce, es noticēju. Šodien, kad vienā sapulcītē, Akseļa kungs teica: "Davaj, ejam visi šoavakar uz Fetish Fashion vakaru!" es saskumusi piebildu, ka man kursa darbs vēl nav pabeigts... Tikai pēc laiciņa sapratu, ka tā nebija īstā kompānija, kas tā nu ies un skatīsies visādus lateksa tērpus. Tagad man ir jāsarkst.

Bet varbūt man vienkārši nāk miegs.